Ir saulaina jo saulaina trešdienas pēcdiena. Sēžu lekcijā, skaitu mušiņas griestos. Ik pa laikam pierakstu te kaut ko par organismiem, te kaut ko par vielmaiņu, par gametām, par somatiskajām šūnām, un mans garastāvoklis ir pacilāts, savādi priecīgs. Vēl pirms pāris dienām es biju gatava upurēt visus līdz šim nospraustos mērķus saistībā ar studijām medicīnas fakultātē, bet tagad jūtos gluži kā ieguvusi jaunus spēkus. Ir vienkārši jāiet un jādara, un tā ir visa māksla. Jāsaprot, jāiemācās, un tad arī viss man izdosies.

Pēkšņi manas domas pārtrauc auditorijā sākusies kņada. Trešā rindā kāds jautā: "Skolotāj, bet var taču darīt arī citādi?" Un viņa atbild: "Var, bet eksāmena labotājiem tas nepatiks. Bet jūs neuztraucieties, es iemācīšu, kā jums ir jādomā!" 

Tajā brīdī... Nuja, pat ļoti. Sapnis kapitulēja, sašķīstot sīkās lauskās. Paga, tiešām sapnis? Varbūt - muļķība? Kļūdaina savu domu formulēšana? Nepareizi izvēlēta vieta, kur atrasties?

Es neesmu cilvēks, kuru var iemācīt domāt. Es gribu domāt pati, nevis domāt to, ko man liek domāt. Cik reižu gan cilvēki ir mēģinājuši manas domas izmainīt, pakļaut mani kaut kādiem uzskatiem, pārbaudīt manu uzskatu noturību, savējos ar varu man uzspiežot, bet, pie velna, nu tam ir jādara gals! Citādi iznāks, kā Ziedonis rakstīja: "Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās."
Vai zini, šī taisnību pilnā pasaule, - es gribu sev savējo!

Dzērves un citi putni

Kā dzērves pēdējo dziesmu
ir aiznesis laika rats,
tā mīlas kvēlāko liesmu
ir dzēsis tavs ledainais skats.

Ak, cerība, muļķīte mana,
diez kur tagad liksies tu?
Kad pateikšu tev - nu ir gana,
par viņu no jauna lai domātu?

Un cerība attrauks man pretī:
tā muļķīte te esi tu!
Ja dzērves var pacelties spārnos,
tad mīla no tevis prom nelidos.

Par spīti tam, ka viņš vīla,
par spīti, ka ledains tam skats,
no jauna uzplauks tā mīla
un iegriezts tiks laika rats.

Sen jo sen. Vakar, šodien

Cik gan vienkārši, bet reizē nomācoši ir tas, ka jūtas spēj celt te debesīs, te darīt zemāku par zāli. No vienas puses, ir taču muļķīgi būt kāda varā, bet, no otras puses, cik gan skaisti ir kaut ko just. Cik gan skaisti ir kādu mīlēt. Un zināt - arī viņš taču. Nu, jūs jau saprotat. Kā laiviņa šūpojas jūrā, es mētājos starp priekiem, starp bēdām, te celdamās debesīs, te krizdama atkal uz zemes, te mērojot ceļu caur pagalmu mājās, te priecīga dodoties atpakaļ, te krustojot ceļu ar miljoniem ļaužu, te vientuļa šķērsielām caurejot. Kā šūpoles, simtgadīgā ozolā kārtas, te augšā, te lejā, te augšā, te le...

Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla

• Nē, viņš nedrīkst ļauties atmiņām, tad nāks virsū melns un tumšs izmisums, nost atmiņas, nost, iemīdīt sniegā un kāju virsū!

• Ar to aizmiršanu ir jocīgi. Ar prātu es saprotu, ka jāaizmirst, bet tomēr viss ir tik dzīvs un sāpīgs.

• Dzīve - raiba spēle, kurai liktenīgums klātu dots.

• No kurienes tik nolādēts liktenis? Kad šķiet - laime ir tik tuvu, nāk kāds liktenīgs pagrieziens, kas no jauna ieliek asā kā žilete situācijā.

• -Es par tevi bieži iedomāju, bet neatliek laika tevi uzmeklēt. Bet te - viņa augstība Gadījums liek mums laimīgi satikties. -Nē,- Saša piepeši apstājās. -Tas nav gadījums. Tas ir liktenis, un es viņam ticu.

• Nelaimīgu mīlestību var kontrolēt tikai pašā sākumā, vēlāk tā dzīvo savu dzīvi!

• Sievietes, Saša... viņas izdedzina tevi kā ugunsgrēks Grieķijas ciprešu birzīs... Un tur nepaliek vairāk nekas. Itin nekas.

• Vīrieša nelaime ir tā, ka pat vistrakākajos, visemocionālākajos brīžos vīrietis nepārtraukti analizē savu rīcību.

• Un, kas ir mīlējis, tas zin debesis un elli...

• Ko Laiks izdara ar cilvēku? Kur pazūd prieks no acu kaktiņiem? Neko taču nevar noslēpt. Kas tev dvēselē slepeni ierakstīts, to uzreiz pateiks - tavas acis.

• Bet ir tādi cilvēki... Jo vairāk tu mēģini kaut ko paskaidrot, jo viņš vairāk paliek dusmīgs.

• Nejaušībai ir savi, gluži neizprotamie likumi.

• Bailes tagad ir mūsu karalis, un tās valda pār mums visiem.

• Gara mirdzums nav vainīgs, ja viņu atstaro greizi spoguļi.

• Un, kad tu saki - vairs negribi mālēt -, es tev teikšu pretī vienu traku domu: tu nemaz nedrīksti to viens pats izšķirt, vai mālēsi vai ne. Jo tev ir viena briesmīga nelaime: tavas gleznas ir labas. Ja tās būtu sliktas, tad tu vari sapūt ar visām savām gleznām un neviens gailis tev pakaļ nedziedās. Bet tagad - ar katru dienu, kad tu neglezno, tu griez latvju mākslā ar sarūsējušu nazi! Tā nedrīkst! Tu vairs nepiederi pats sev, bet mums visiem!

• Nujā, tādi mēs, latvieši, esam... Vienpaši... Bet varbūt tas ir vergu gars, kas iekodies mūsos līdz kaulam? No verdzības laikiem! Ko nu es, ko nu es... Lai jau tie citi, tie lielie kungi domā manā vietā... Kas tad cits [darīs], ja ne mēs, latviešu vīri un sievas?

/Čaks/

Tu esi mans pirmais. Pagaidām - vienīgais

Ak, pilsēta, sieviete negantā, 
viltniece lapsa, raiba kucēna aste. 
Re, kā aiz loga tu pretī man stājies - 
pievil un atkal no jauna mānies. 
Tu pasmaidi, novērsies, kļūsti tik klusa, 
bet kustība tevī nerimst un kusā. 
Dzird ļaudis meldiņu skanām tik blāvu, 
dzird ripojam tramvaju projām un tālu; 
un jautrība iesākas Vecrīgas krogos, 
kad nodzēsta gaisma ir stiklotos logos. 

Ar ko gan tu vilini ļautiņus tā? 
Es teikšu, ko es mīlu pilsētā: 
tavas ielas, bulvārus, ēstuves glaunas, 
dzejniekus, parkus un meitenes jaunas. 
Mani mūri dreb tavu smieklu priekšā, 
un sirds man sit straujāk, kad elpot tu sāc. 
Tu vilini mani un smaidīt man liec, 
kad naktī ir noklusis cilvēku spiets. 
Un kur lai es liekos, pilsēta mana, 
kad visi ir gultās un visi jau dus? 
Lai atveru logu un pretī tev stājos, 
lai pieviļu kādu un kādam es mānos? 

Es nevaru aizmigt, ja zinu, ka tu, 
ietu citam pie loga un smaidītu, 
tādēļ atdodos tev un drīz jau vien jaušu, 
pie cita ej tu: "Es skaušu, es skaušu!" 

Es atdodos

Ziniet, mana pielūgsme mani ir salauzusi -
viņš jauc man prātu vairāk, nekā es spētu tam pretoties. 
Ko acis neredz, to sirds aizmirst, kāds reiz man teica,
Tāpēc vienkārši izvēlos
uz viņu vairs neskatīties. 

Aiz meža lēnām aust rīts; saule ceļas pār koku galotnēm un stiepj savus starus mums pretī. Mēs tiekam apžilbināti šī skaistuma priekšā, un es jūtos tik labi, cik labi vēl neesmu jutusies. Man gribētos, lai šis brīdis apstājas un lai apstātos tie, kas stāv man līdzās. Man gribētos, lai man nekad nebūtu jāaizbrauc, lai es varētu paturēt šo rītu sev, paturēt šo sauli, kas tik neviltota un svēta modusies tieši mums. Es jūtos kā nonākusi citā pasaulē, kur nav nedz dusmu, nedz sāpju, nedz naida, un manī pēkšņi mostas apziņa, ka esmu viens vesels. Es pirmo reizi mīlu tik neviltoti, cik neviltoti māsa mīl brāli, cik neviltoti suns mīl saimnieku, cik mīlams zivij ir putns.

Es negribu braukt projām.

Es negribu atkal būt puse.

Saldi atdoties šim brīnumu pilnajam mirklim - tāds ir mans vienīgais ceļš. Lai arī tas dubļiem un akmeņiem klāts, lai arī riepu izdangāts, lai kaut simtiem mašīnu pabrauc man garām, smiltis un putekļi aizver man acis, es stāvēšu un neiešu atpakaļ. Stāvēšu spītīgi un stalti kā egle, kā simtgadīgs ozols, kā priede, kas nelokās vējā, ko neplēš ne vētras, ne sals. Varat ceļmalā stāties, varat mēģināt atrunāt, bet es stāvēšu un neiešu atpakaļ.

Kad biju maza, es nepazinu robežas. Es neaptvēru, cik liels ir mūsu dzīvoklis, neaptvēru, cik liela ir Rīga, tāpat man nebija ne jausmas, cik sīka vai cik ievērojama uz citu valstu fona ir Latvija un cik niecīga patiesībā ir Zeme, ja uz to lūkojas citu planētu acīm. Es nezināju, ka brīdī, kad tiek nosvinēti Jāņi, gads sāk ceļu uz otru pusi. Ka nebūs vairs naktis, kurās nepaliek tumšs, toties novītīs ziedi un kokiem nokritīs lapas... Ka atkal iestāsies rudens...

Apzinoties šo robežu, es savu gadu padaru īsāku. Agrāk man vasara šķita nebeidzama, taču tagad tās beigas iestājas ātrāk kā plānots. Un tā ar visām robežām. Tās vienkārši padara dzīvi īsāku.

Tu man kā saule un ūdens

Cilvēk, tu uzvedies kā puķe. Kā nožēlojams stiebrs, kas nomaldījies savā aklumā un kura prāts tiecas tikai pēc ūdens un saules. Tev nav pamata. Savas muļķīgās saknes tu esi iespiedis svešā zemē, zemē, kura tev nepieder un nekad nepiederēs. Tu audz, jo par tevi kāds rūpējas. Tu audz, jo savā pakļautībā tevi paņēmuši citi. Tu stiep savu sīko galotnīti pretim saulei, tu kliedz pēc ūdens un, kad to saņem, tu tīksmībā lokies un kusties, un vizuļo, un priecē svešus acu skatus. Bet ko tu, nožēlojamā puķe, darītu, ja saules un ūdens nebūtu? Vai - ja tie piepeši tevi pamestu? Ja nebūtu zemes, kas tevi glāsta un tur tavas saknes? Vai - ja tā pēkšņi liktu tev aiziet? 

Tu pazustu. 

Tu novīstu. 

Tu ātri vien sabruktu un tava zaļā masa pārvērstos pīšļos. Bet pīšļi, ak, tavi pīšļi izgaistu, un neviens nekad neatminētos par tiem pat atcerēties, jo - kam tad ir vajadzīga tāda neglīta, novītusi, sakaltusi un sevī nomaldījusies puķe?

Bet, redzi, cilvēk, tu neesi puķe. 

Celies. 

Un audz. 

Tavas kājas atrodas uz zemes, nevis zem tās, un tu spēj pa to pārvietoties. Izkusties, ja tevi neapmierina vieta, kur tu atrodies. Iebilsti, ja tevi neapmierina tas, kā pret tevi izturas. Aizej prom, ja jūties slikti. 

Jo - tu nedrīksti kļūt atkarīgs. 

Tu nedrīksti būt kāda varā. 

Paturi prātā - cilvēk, tu neesi puķe. 

Savu paša laimi pieturēt sev, gan vispirmākā gudrība ir šī: turi sevi par vislaimīgāko. Ar to nevienam citam neesi atņēmis viņa laimes, bet sevi darījis gan laimīgu. Turpretī, turēdams sevi par visnelaimīgāko, neesi darījis jau neviena laimīga, bet sevi pašu par nelaimīgu, un vairāk nekā. /Reinis Kaudzīte/

Jocīgi tie cilvēki. Paši nemaz sev neatzīst, cik laimīgi ir...

Mierinājums

Kad atkal gribas sūkstīties par to, cik mūsdienās viss ir dārgs, mīļie, atcerieties, lūdzu, par dabu. Kad jūs sēžat pļavā, lūkojaties uz smilgām, vērojat mazos kukaiņus, kas šķietami bezmērķīgi kūņojas pa pļavas irdeno smilti, kad jūs jūtat vēju pieskaramies saviem plakstiem un dzirdat putnu čivināšanu tuvējos kokos, kad jūs redzat sauli noglāstām bērzu smalkos stumbrus un mākoņus slīdot uz mežmalas pusi, vai jums neienāk  prātā - jā, tāds, lūk, ir miers? Miers, kas tiek sniegts jums bez maksas.

Man šķiet, mierinājums ir tas, ko daba mums sniedz. Mierinājums, kura cilvēkam tik ļoti trūkst. Neviens cits otram nevar sniegt to, ko cilvēkam sniedz daba. Bet - ko tad daba tādu dara? Nu neko jau. Cilvēks pats kaut kā ārstējas, pie dabas krūtīm pieglaudies...

Mīļais Dievs, likteni, dzīve, godīgi sakot, es varētu visiem jums skūpstīt rokas, kuri no jums tur augšā sēž un pār mani valda, bet pēc iepriekš rakstītā taču iznāk - tagad es esmu absolūti laimīga!

Mīļais Dievs, likteni, dzīve, godīgi sakot, man ir vienalga, kurš no jums tur augšā sēž un pār mani valda, es vienkārši gribēju pavaicāt, kur īsti slēpjas dzīves jēga? Respektīvi, vienam cilvēkam ir vajadzīga tikai viena lieta, lai viņš būtu absolūti laimīgs, un tieši tā no 1000 nevajadzīgām, bet iegūstamām lietām ir liegta. Kāpēc?

Poēma par Rīgu un tamlīdzīgi

Es tam ilgi neticēju, bet, ak, pat man reiz sev jāatzīstas, ka ir dzīvē lietas, kas paliek nemainīgas arī, kad gadalaiki mainās. Tāpat kā suns, būdams balts vai melns, vienalga paliek suns, arī dažādi notikumi dzīvē nemainās, pat ja šķiet esam uz pārmaiņu robežas. Kas pie vainas? Attieksme? Liktenis? Varbūt tikai domas, kas brīžiem uzmācas kā milzonīgs slogs? Ir grūti, bet jāliekas mierā, galu galā, ja jau pat gadalaiki nav pietiekams faktors notikumu gaitas maiņai, tad arī nekam citam nebūs spēka to ietekmēt. Varbūt vienīgi cilvēkiem pašiem, bet nekādā ziņā ne cilvēkam vienam. Tā, lūk. 

Bet tas laikam arī vienīgais, kas manu prātu moka. Ar katru reizi es arvien vairāk slīkstu vienos un tajos pašos tīklos, pat ja skaidri zinu, ka tās ir lamatas. Taču pārējais maijā ir skaists. Svaigais zaļums un saules rieti, siltās dienas un ziedu lieti. Man patīk šeit atkal atgriezties. Sajust vasaras smaržu, kas tuvojas ar katru dienu arvien tuvāk un tuvāk...

Maijā atgriežoties

Es tam ilgi neticēju, bet, ak, pat man reiz sev jāatzīstas, ka ir dzīvē lietas, kas paliek nemainīgas arī, kad gadalaiki mainās. Tāpat kā suns, būdams balts vai melns, vienalga paliek suns, arī dažādi notikumi dzīvē nemainās, pat ja šķiet esam uz pārmaiņu robežas. Kas pie vainas? Attieksme? Liktenis? Varbūt tikai domas, kas brīžiem uzmācas kā milzonīgs slogs? Ir grūti, bet jāliekas mierā, galu galā, ja jau pat gadalaiki nav pietiekams faktors notikumu gaitas maiņai, tad arī nekam citam nebūs spēka to ietekmēt. Varbūt vienīgi cilvēkiem pašiem, bet nekādā ziņā ne cilvēkam vienam. Tā, lūk. 

Bet tas laikam arī vienīgais, kas manu prātu moka. Ar katru reizi es arvien vairāk slīkstu vienos un tajos pašos tīklos, pat ja skaidri zinu, ka tās ir lamatas. Taču pārējais maijā ir skaists. Svaigais zaļums un saules rieti, siltās dienas un ziedu lieti. Man patīk šeit atkal atgriezties. Sajust vasaras smaržu, kas tuvojas ar katru dienu arvien tuvāk un tuvāk...

Mana Spilve

Redziet, kāds patiesi sēž tur augšā un klausās, kādas domas pārskrien mūsu prātus. Tagad man ir pašai savas bildes no Spilves.

I cry because others are stupid and it makes me sad

Sēžu gaitenī un lasu "Leģendas". Pienāk klasesbiedrs, jautā: "Ko lasi?" Paceļu acis un parādu viņam rakstu par Staļinu. "Interesants?" viņš jautā, un es atbildu: "Jā, diezgan interesants. Zināji, ka..." un šajā brīdī viņš mani pārtrauc, sāk smieties un saka: "Tu taču reāli nedomā, ka mani tas interesē?"
Lai gan diena ir teju jau cauri, es vēl joprojām neesmu atkodusi šīs sarunas morāli. Velns viņu zina, ko viņš centās aizskart - mani, Staļinu vai varbūt raksta autoru, jebkurā gadījumā - es ļoti uzmanīgi vēroju cilvēkus, viņu attieksmi pret mani, pret viņu draugiem, pret svešiniekiem un es sastopos ar tik daudz pretrunām, tik uzspēlētu lišķību! Es lieliski saprotu, ka tā ir skabargu meklēšana citu acīs, pat ja aiz maniem plakstiņiem ir iestrēdzis baļķis, bet nu kur var tik nicinoši izturēties? Kamēr cilvēks nav klāt, tā runāt par viņu sliktu, bet, kolīdz viņš parādās, tā izlikties, ka viss ir kārtībā? Draudzēties ar to, ar ko izdevīgāk, bet, kolīdz tam ir vienalga, atgriezties pie tiem, kas līdz šim atstāti novārtā?
Būtu kļūdaini apgalvot, ka tas mani aizvaino. Es vienkārši esmu pārlieku laimīga, lai ņemtu to ļaunā.

Spilves lidosta

Kāds man, lūdzu, var pateikt, kādēļ tik skaista vieta vēl nav atjaunota? Iekšā tikt nevarēju, tik palūkojos pa lodziņu, bet pēc tā, ko ieraudzīju un kādas bildes internetā sameklēju, varu droši apgalvot, ka tas būtu tā vērts!

Vinstons Grūms

• Prezidents izdomā apsēsties uz maza soliņa un viņš man saka: "Puis, tu biji ievainots, vai ne?" Es pamāju, un tad viņš saka: "Paskaties uz šo te," un viņš paceļ savu kreklu un parāda lielu, vecu rētu sev uz vēdera, kur bijusi kaut kāda operācija, un prasa: "Un kur tu biji ievainots?" Un tā es nolaižu bikses un parādu. Visi tie fotogrāfi metas šurp un sāk bildēt, un daži vīri skrien šurp un aizved mani pie pulkveža Guča. (..) "Gamp, tu idiot!" saka pulkvedis Gučs. "Kā tu varēji man to nodarīt? Ar mani ir cauri. Mana karjera droši vien beigusies." "Es nezinu," es saku. "Es tikai mēģināju darīt tā, kā vajag."
  

/Forests Gamps/

Zemeņu cena pavasarī ir tāda pati kā vasarā. Viena atšķirība - pavasarī tā tiek mērīta simts gramos, bet vasarā - kilogramā. Tā jau ir, kolīdz zemenītes pietrūkst, tā zemenītes vērtīgākas.

Pretī pulksteņrādītāja virzienam

Kolīdz pienāk pavasaris, man rodas sajūta, ka pasaule sāk griezties uz otru pusi. Ka pavasarī viss notiek citādi kā pārējos gadalaikos. Bet, ziniet, ir lietas, kas nemainīgas paliek arī, kad gadalaiki mainās. Un ko tad? Atstāt visu tādu, kāds tas ir? Ļaut tam, stāvot uz vietas, lēnītēm izgaist? Gluži kā bērēs - stāvēt malā un bezpalīdzīgi vērot, kā zārks tiek atdots zemes mutei.
Cilvēki runā, ka tad, kad kāds vēlas aiziet, viņš ir jāpalaiž. Redziet, liktenis izslēdz liekos. Tas nenozīmē, ka viņi būtu slikti vai manai dzīvei nederīgi, tikai to, ka viņu loma manā dzīvē jau ir nospēlēta. Diemžēl brīdī, kad viņš grasās aiziet, pārņem sajūta, ka tai lomai tomēr ir vēl kāds turpinājums. Kāds nepabeigts stāsts, kam noteikti jātiek pabeigtam. Dīvaini. Taču es ceru, ka liktenis zina labāk, kas un kāpēc manā dzīvē notiek.

Lai stenokardijas slimnieks izdzīvotu, tam ir nepieciešams medikaments nitroglicerīns. Tas palīdz paplašināt koronāros asinsvadus un uzlabo sirds muskuļu asinsapgādi. Interesantākais, ka tas pats nitroglicerīns tiek izmantots arī dinamīta sprāgstvielu maisījumā. Cik dīvains gan tas cilvēks ir! No vienas un tās pašas vielas rada dzīvību un rada nāvi. Visa jēga slēpjas devās...
Re, kaut ko es tajos ķīmijas kursos tomēr iemācos.

Es vairs nesaprotu, kā tā var būt. Kā tā pasaule tik dīvaini iekārtota. Zem saulītes itin nekas nav vienkāršs, un nav tam cilvēkam varas pār sevi, pār domām savām un darbiem, un jūtām.

Gribētos iemīlēt. Iemīlēt to, kam es rūpu. Izmest no sirds, kas aizmirst par mani pat atcerēties. Klusē, sirds, sēdi reiz mierā, vietas tev šeit vairs nav.

Es viņā reiz iemīlējos

Pasaule it kā iestrēgusi... Un iestrēgsti vēl. Lai mūžīgi zālīte zaļo un mūžīgi pienenes zied. Lai strazdi dzied savu saldeno dziesmu, lai saulīte rītos man pretī skrien. Es pacelšu acis pret debesīm zilām, savas rokas pretī tev stiepšu. Tu apskausi mani, es sajūsmā spiegšu: "Klāt esi, mans mīļotais pavasari!"

Vakardien pacēlās tāda ļoti interesanta tēma, kurai nav ne gala, ne malas, bet kura katru dienu mēdz parādīties, un tā ir piedošana.
Daudzi man ir teikuši, ka es sevī krāju pārāk lielas dusmas un ka es neprotu piedot. Man tomēr šķiet, ka, ja cilvēks ir teicis vai darījis ko sliktu, viņš tās dusmas ir pelnījis. Pieņemu, ka ne ilglaicīgas, jo cilvēki mēdz kļūdīties un veikt nepareizus lēmumus, bet, tā kā es esmu persona, kas sevi vērtē diezgan augstu, es nekad neaizmirstu pret sevi vērstās negācijas. Arī nejaušās. Katrs sliktais vārds, ko man kāds ir teicis, katra nodevība un katrs pret mani vērstais nelāgais darbs tiek noglabāts kaut kur zemapziņā un pacelts brīžos, kad man tas kļūst izdevīgi.
Tādēļ es pati no sevis mācos. Cenšos nedarīt to, par ko pati uz citiem dusmotos, cenšos neteikt vārdus, kurus pati noglabātu zemapziņā, un cenšos nerīkoties tā, ko pati vēlāk sauktu par nodevību.

Tie skujeņi

Palūkojies, un tad tev viss taps skaidrs. Aizkari aizvērti, logs ir vaļā. Sieviete rītakleitā, svaigu bulciņu smarža. Kafijas krūze, trīs kaltētas rozes. Kūpoša tējkanna uz palodzes, mazs puķains galdautiņš. Fonā piecdesmitie un melnbaltā filma. Tu skaties.
Es bieži mēdzu iedomāties dzīvi svešos logos. Pretī veikalam, kurā vienmēr pēc skolas iegriežos, ir māja, un es bieži ieskatos kāda sveša dzīvokļa logos. Aizkari tur ir kastaņu krāsā, uz palodzes aug skujeņi podiņos, iekšā mēbeles no koka un viss šķiet ļoti spodrs un tīrs. Es iedomājos, kādi cilvēki tur varētu dzīvot. Viņi noteikti ģērbjas skaisti un vienmēr labi smaržo, viņi gatavo veselīgu ēdienu, brīvdienās bauda aktīvu atpūtu, viņiem istabā ir klavieres, kuras tiek spēlētas tikai tad, kad glāzēs saliets labākais sarkanvīns...
Jā, dīvaini. Varbūt brīdī, kad es svešā logā ieskatos, es ieraugu nevis to, kas tur ir patiesībā, bet gan to, kas es tur vēlētos būt. Jo es jau tajos logos neko neredzu. Pliki skujeņi, pliki aizkari, kaut kādas ozolkoka mēbeles... Un dzīvē tāpat. Izdzirdu vārdus un tulkoju tos tā, kā šķiet, nevis kā ir patiesībā.

Andris Stavro

• Meitene taupīs, staigās izsalkusi un izturēs citas grūtības, pirms apvilks citas meitenes drēbes, lai valkātu. Es apvilkšu rupja maisa audekla kankarus, pirms valkāšu cita vīrieša drēbes, un tas ir tikai viens solis no tā, lai paņemtu cita puikas meiteni vai citas meitenes puiku. /Edvards Liedskalniņš/

• Viss, ko mēs darām, atstāj savu iespaidu, bet šitas atstāj lielāku iespaidu uz meiteni nekā uz puiku vai vīrieti, jo meitenes augums, prāts un visa viņas būtība ir jūtīgāka, un tādēļ tas atstāj lielāku iespaidu - un kāpēc gan būtu jātuvojas kāda cita iespaidam? /Eduards Liedskalniņš/

• Mēs vienmēr tiecamies pēc pilnības. Mēs esam tikai viena puse no pilna veseluma, vīrietis ir lielākā un stiprākā puse un sieviete ir otra. Lai būtu pilnīgs, ir jābūt diviem, bet tur, kur divi, tur nav vietas trešajam, tāpēc trešā partija tiek atstāta, lai ietu kaut kur citur ar sūrām sajūtām. /Edvards Liedskalniņš/
  

• Puikas un meitenes sāk kā draugi un beidz kā vīlušies mīlētāji, tagad ļaujiet man jums teikt. Tēviņi un mātītes nekad nav draugi, draugs negribēs neko no drauga, bet puika vai meitene, viens vai otrs, agrāk vai vēlāk prasīs mazu buču, tāpēc viņi nav draugi, viņi ir mīlētāji. /Edvards Liedskalniņš/
  

• Visas grāmatas, no kurām cilvēkus mācīja divdesmit piecus gadus atpakaļ, tagad ir nepareizas, un tās, kuras ir labas tagad, būs nepareizas atkal pēc divdesmit pieciem gadiem, skaitot no šitā brīža. Tātad, ja viņas būs nepareizas tajā laikā, viņas ir nepareizas arī tagad, un cilvēks, kurš ir mācīts no nepareizām grāmatām, nav mācīts, viņš ir muļķots. Visas grāmatas, kas ir uzrakstītas, ir nepareizas, jo, kurš nav mācīts, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu, un, kurš ir mācīts, patiesībā nav mācīts, viņš ir muļķots, un tas, kurš ir muļķots, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu. /Edvards Liedskalniņš/

• Izglītības galvenais pamats ir pašcieņa. Neviens, kam trūkst pašcieņas, nevar tikt izglītots. /Edvards Liedskalniņš/

• Ja jums nav labprātības mācīties, jūs paliksiet kā dzīvnieki, un ja jūs darāt lietas, kas nav labas un pareizas, jūs būsiet zema persona, un ja jūs ticat lietām, kuras nevar pārbaudīt, katra plānprātīga persona var jūs vadīt, un ja jums trūkst atzinības, šitas atņem pamudinājumu darīt labu, un ja jums trūkst paškontroles, jūs nekad nezināsiet mēru. /Edvards Liedskalniņš/

/Koraļļu pils. Edvarda Liedskalniņa dzīves stāsts./

Es lasīju, taču pie taisnības netiku. Tikai sapratu, ka viņš zināja to, par ko mums nav ne jausmas. Ka viņš noliedza to īstenību, kuru par īstu vēl uzskatām mēs. Ka viņš pasauli uztvēra tā, kā mēs, iespējams, to nekad nespēsim uztvert. Ka mīlestība spēj darīt brīnumus...

Viņi ilgi lūkojās viens otra acīs, līdz viņš tai teica: "Tu atbrauksi atkal, kad ziedēs ķirši. Mēs iesim cauri dārzam kā mākonim. Gaiss smaržos pēc laimes, un tu šūposies bišu balsīs."
Un viņa dūdoja pretī: "Tu esi tik romantisks, tu esi tik skaists!"
Jā, mīļā, bet tagad ir februāris. Viņš negrib tevi redzēt līdz maijam.

Tās durvis, kas atvērtas

Tas bija tas dīvainais pavasaris, kad saule vēl nesildīja un zāle vēl nezaļoja. Kad zem kājām šķīda sniegs un naktīs bija redzama dvaša. Kad rokas nesala, bet visi valkāja dūraiņus, un visiem sārtoja vaigi.
Es stāvēju aiz aizbultētām durvīm. Gaidīju, līdz tās padosies. Es neatceros, kas tās atvēra. Varbūt tās atvērās pašas, bet tās bija vaļā, un es redzēju sevi kāpjam pa kāpnēm. Es kāpu viena, bet galā nonācu divatā. Varbūt trijatā. Nu ja, tur vienmēr bija trīs, lai gan es nekad par trīs nerunāju.
Tagad atkal ir tas dīvainais pavasaris. Saule vēl nesilda un zāle vēl nezaļo, zem kājām šķīst sniegs un naktīs var redzēt dvašu, rokas nesalst, bet visi valkā dūraiņus, un nav vairs to, kam sārtotos vaigi. Ir, bet katrs par sevi. Viens un divi kopā. Vai kaut kā tamlīdzīgi.
Bet jocīgi, ka šajā pavasarī tās durvis ir vaļā. Tās pašas vai citas, es nezinu, tik jūtu, ka tieku stumdīta un grūstīta uz to pusi, tā teikt, dzirdu balsis saucam: "Ej tur un iznāc atkal smaidīga!" Tas ir kā - smaidīga? Vienlīdz smaidīga divreiz pēc kārtas, ja nekas no pirmās reizes neatkārtosies otrajā?
Vēl pirmais solis uz pakāpiena nav sperts, man ir vēl iespēja atkāpties. Un tāda pati - šo soli spert.

Par slapjdraņķi

Uz ielas jūtos kā olimpiskajās spēlēs. Par brīvu pieejamas visdažādākās disciplīnas. Varu attīstīt prami skriet, prasmi slīdēt, griezties, izvairīties no dažādiem krītošiem objektiem, apgūt arī dažādas grūtības pakāpes piruetes, tā teikt, - izbaudīt visus iespējamos sporta veidus, ko piedāvā šis šļakatu pilnais februāris. Un, ja vēl pie rokas ir pirmsskolas vecuma bērns, tad jautrība zābakos garantēta. Tur līst iekšā ne tikai no debesīm krītošais (nenosakāmas konsistences) sniegs, bet arī dubļi, ko gaisā ceļ šī pirmsskolas vecuma bērna vēlme izlēkāties pa visām zem kājām esošajām peļķēm. Pārsteigums ne tikai man, bet arī pašam zābakam (un iekšā sēdošajai zeķei).
Visjautrākais manā maršrutā ir Brīvības un Palīdzības ielas stūris. Tur es uzvedos kā daiļslidošanas trasē. Ja pirmajā dienā es kautrīgi lūkojos apkārt, vai tik kāds šo manu tizlo dancošanu nav redzējis, tad tagad es drosmīgi ieslidinu abas kājas ūdenī un paceļu rokas gaisā, lai visi redz, kā esmu iemanījusies balansēt arī tik nepārvaramās trasēs. Bet pirms tam vēl pati Palīdzības iela, kur asfalts kā Baikāla piekrastē. Vismaz cilvēki viens otram iet pretī smaidīdami: "Nuja, es skatos, arī tavas potītes zem ūdens..." Un, protams, Tērbatas iela. Tagad, kāpjot ārā no mašīnas, ikviens var uzsākt vēl nebijušu sacensību - uzvarētājs būs tas, kuram, mājās aizejot, būs sausākas kājas. Varu apsolīt, ka uzvarētāju nebūs, jo uz ietves esošais sniegs ir tik dumji izkusis, ka appludinājis ne tikai pašu ietvi, bet arī daļu ielas. Un kājas būs vienlīdz slapjas gan tam, kas šofera pusē, gan tam, kas otrā.
Ar šo es tikai gribēju jums pateikt, ka mani māc dīvainas priekšnojautas par strauji tuvojošos pavasari. Par saulīti, par zaļu zālīti, par manu gaišo mētelīti... Gribu tevi ātrāk, mans dārgais pavasari...

Drēbju skapis pārpildīts

Viena no pasaulē labākajām sajūtām ir tad, kad drēbju skapī parādās jaunas drēbes. Un tā nav vis mana ikdienišķā meitenes kaprīze - tas ir problēmu atrisinājums uz mēnesi, ja ne vairāk. Pazūd neizlēmības pilnie vakari, kad staipu drēbju kalnus no vienas istabas uz otru, nevarot izlemt, ko ģērbšu, un pazūd agrie rīti, kad ceļos vismaz pusstundu agrāk, lai tad vēl trīsreiz pārdomātu, ko ģērbšu patiesībā. Ceļos, domāju, saskaņoju, bet labi nejūtos. Un tā katru rītu.
Bet tagad... Tagad miers. Uz mēnesi.

Nujā.
Es esmu nogurusi no cilvēku stulbuma. No visa tā ārprāta, kas starp cilvēkiem notiek. No draudzības, no mīlestības, no naida un meliem, no tā, ka cilvēki runā vienu, bet dara kaut ko pavisam citu. Vienvārdsakot - man riebjas attiecības, un es tur neko nevaru padarīt. Es bez tām nevarētu - nevarētu bez pieķeršanās, nevarētu bez draudzības, bez nejaušas iemīlēšanās, bet tajā pašā laikā es nespēju aptvert, cik tas ir stulbi - kādam pieķerties un būt no kāda atkarīgam, nejauši iemīlēties un vienmēr aplauzties. Es nejokoju, man vienmēr sanāk aplauzties. Lai ko es savā dzīvē darītu, kas saistīts ar apkārt esošajiem cilvēkiem un attiecībām ar viņiem, man vienmēr sanāk aplauzties. Dažreiz man šķiet - tas būtu tik brīnišķīgi - izveidot ilgas un dzīvotspējīgas attiecības, bet tad es atkal atceros, ka tam nav nekādas jēgas. Vai arī ir jēga, tikai cilvēki to padara tik sarežģītu, ka paši zaudē vēlmi jel kādreiz mēģināt. Un arī es esmu šo vēlmi zaudējusi. Nekad vairs negribu iemīlēties.
Jebkurā gadījumā - es tagad vairs nesaprotu, kas ar mani notiek. Ja agrāk tas dzīves ritenis griezās lēnām un paredzami, tad tagad viņš ripo tik ātri, ka sliktais labo nomaina pat pāris dienu laikā. Mani mati smird pēc cigaretēm. Man reibst galva. Un galvā skan doma, ka dzīvi nevajag uztvert pārlieku nopietni. Tāpat neviens netiksim no viņas ārā dzīvi.

Slēpju savu seju aiz apkakles un smejos. Tāds liels, plats džemperis, dažus izmērus par lielu un vēl jocīgi smaržo. Mati kaut kā dīvaini savēlušies. Acis savādi spīd. Nu kurš tad varēja uzminēt, ka kādreiz būs šitā. Ka es šitik stulbi te sēdēšu un savā apkaklē smiešos. Murmināšu jocīgus vārdus un kaut ko tur pīkstēšu, izlikšos, ka raudu, bet patiesībā apkaklē smiešos. Un tu nemaz neskaties uz mani tā, es taču spēju vēl domāt.
Bet tas tik uz brīdi. Es apsolīju sev neaizrauties.

Un es atkal par to

Es dažreiz brīnos, kur dzīve mani bīda. Mans mērķis ir tikt Stradiņos, būt mediķim, es skolā pastiprināti mācos bioloģiju, katru sestdienas rītu eju uz ķīmijas kursiem, bet saprašanas par to visu man nav un, šķiet, arī nebūs. Jebkurš pretimnācējs zinātu par audiem, kauliem un ķīmiskajām reakcijām pateikt vairāk, kā pateikt spēju es. Toties latviešu valodas olimpiādē es, redz, ceturto vietu varu dabūt arī bez mācīšanās.
Nuja.
Nākotnes plāni mani biedē. Katra diena, ko es pavadu, šauboties par saviem nākotnes plāniem, mani aizvien vairāk pietuvina tam brīdim, kad būs jāizvēlas, ko es savā dzīvē vēlos darīt. Šobrīd mani laimīgu dara trīs lietas: cilvēki, mūzika un valoda. Būt sabiedrībā. Klausīties. Spēlēt. Un rakstīt. Un tas nav ārstēt, mērīt vai pētīt. Man šķiet, ka es slīdu aizvien tālāk prom no sava lielā sapņa. Un tas viss vienas frāzes dēļ.
Piedod, bet tu nebūsi ārste. Es tevi nākotnē vienkārši neredzu kā mediķi.

Andra Neiburga

• Labi gan, ka tas pāriet. Viss pāriet. Un neko nevar paturēt.

• Bet Kādu neinteresē tavs liktenis, un nav ne mazākā pamata cerēt, ka kaut kas piepildīsies tikai tāpēc, ka tu to ļoti ceri vai arī tas būtu taisnīgi. Nekas šeit nenotiek un nekas šeit nenotiks pēc tavas gribas. (..) Nāk kaisle un neprasa, vai tu esi gribējis. Nāk jūtas un tevi izposta. Nāk sāpes un tevi izdedzina. Un tu stāvi.

• Pilsētā gribas par daudz iegūt - draudzību, mīlestību, atzinību. Plsētā grūti atšķirt sevi no citiem. (..) Laukos es nepārdzīvoju pat to, ka man nav draugu.

• Bet varbūt mēs nekad nepazīstam mīlestību tad, kad tā notiek. Un mīlestība ir vien pagātnes mistērija, ar ko apzeltām zaudētas attiecības, kuras mūs vairs nevar pievilt.

• Galu galā - es vienkārši sapratu, ka tur nekas nevar iznākt. Tur nekas nevar iznākt. Un, ja tur nekas nevar iznākt, tad nav ko tērēt laiku. Un, ja vīrietis kaut ko tādu izlemj, viņš neskatās atpakaļ.

• Jebkuri meli kādam sagādā iemeslu cerēt. Tā ir melu gaišā īpašība.

• No mana mīļotā nav ziņu jau mēnesi. Naktīs turu telefonu zem spilvena. Es dzīvoju pastāvīgā gaidīšanas režīmā. Man nav pašcieņas.

• Nevienas jūtas bez dievu atbalsta neturpinās ilgāk par četriem gadiem.

/Stum stum

Lasīju, patika un sāpēja. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka par daudz patiesības tur. Pietam tās sāpīgās patiesības.

Monologs divatā

Nujā. Kādu laiciņu jau. Es jau pati nemaz nezinu, ko es vēlos. Pastaigu vakarā. Tēju, no rīta pasniegtu. Caurumu zeķē, bet varbūt abās. Nu, tu taču zini, par ko es runāju. Ai, ja godīgi, tad stulbi man liekas, es jau visu laiku tikai šitā, nevis skaidri, tā, kā tev patiktos. Bet man pašai viss ir skaidrs, un tad es dusmojos, ka tu neko nesaproti. Varbūt ja tu uzdotu skaidrus jautājumus, tad es arī... Nu nav man īsti interesanti, un tev jau arī vairs nē.
Es vispār mēdzu pazaudēt un tad ilgi pārdzīvot, ka esmu pazaudējusi. Dabūt sev atpakaļ, bet pazaudēt no jauna.
Bet tu nesaki man neko pretī. Ielej labāk, es pastāstīšu vēl mazliet.

Fell in love

Man patīk fizika, bet es viņu nekādīgi nesaprotu. Un nav tā, ka es necenstos saprast, drīzāk otrādi. Es lasu mācību grāmatu, pildu mājasdarbus, stundā uzmanīgi klausos, bet nekas no tā visa man nepaliek prātā. Es neko no tā neredzu notiekam realitātē.
Vienīgais, ko es no fizikas atceros, ir otrais termodinamikas likums, ka dabā var notikt tikai tādi siltumapmaiņas procesi, kuros siltums no siltākā ķemeņa pāriet uz aukstāko, pretēja siltuma pāreja nav iespējama.
Godīgi sakot, es ļoti ilgi par to domāju, līdz daba manas šaubas izkliedēja. Tik tiešām - pretēja siltuma pāreja nav iespējama.

Domas mani moka mazliet

Sen nebiju pinkšķējusi, pinkšķējusi tā no sirds, godīgi sakot, pinkšķējusi bez reāla iemesla, par muļķībām, kas mani dara vai traku. Par sīkumiem, reāliem sīkumiem, kuri nevienam nav interesanti, bet kuri mani nospiež un par kuriem vakar tā gribējās uzrakstīt.
Bet šodien es jau vairs neatceros, par ko es vakar tā pinkšķēju, godīgi sakot, es nekad to neatceros, tāpēc brīžiem šķiet, ka tam nav nekādas jēgas. Bet, ziniet, tajā brīdī paliek tik viegli un tik labi, bet reizē arī tik šausmīgi, ka jāskatās uz sevi spogulī un jāierauga, cik nožēlojami es izskatos, cik nožēlojami izskatās tas sakumpušais zvērs, kas lūkojas no spoguļa pretim ar tik noraudātām acīm. Mokošas tad kļūst domas par to, ka to zvēru tāpat neviens nemīlēs un ar tik muļķīgu un sāpju pilnu sejas izteiksmi viņš nevienam nebūs vajadzīgs. Tad es sāku pinkšķēt vēl vairāk, gluži kā tādā nebeidzamā aplī, kur viena doma tiek izdomāta, bet tās galā gaida jau nākošā.
Visas tās vakardienas domas it kā pārgāja, bet pēkšņi es atcerējos to Madonu. Sesija būs, un būtu arī man tur jābūt, bet dīvaini tas šķiet - atkal tur braukt, būt visās tajās istabiņās un blūza zālēs, piesiet savas kurpju šņores pie krēsla un brokastīs dzert to pašu tēju, lai gan tā nav ne tā pati tēja, ne tās pašas istabiņas, tāpat tās kurpju šņores citas un visi dalībnieki citi. Tas tā kā ar pirmo buču. Nu nevar to pirmo buču dabūt divreiz, lai arī cik salda un velns viņu zina kāda tā bijusi, tāpat arī nākamās sesijas nepārtraukti tiks salīdzinātas ar pirmo. Un ja man tur visu laiku būs sev jāatgādina, cik forši bija pagājušogad, tad kāda gan jēga ir mocīties. Ek, gribas to visu atstāt vienam gadam, atstāt to kaut kur sen un kā piedzīvojumu, nevis vilkt tur sevi otrreiz un visu laiku domāt, cik labi ir bijis agrāk. Nu nav tā kā agrāk un nekad arī nebūs. Diemžēl.
Bet man ir vēl mēnesis laika.
Laiks rādīs.

Iestājusies dzīves skolā

No kļūdām es tomēr mācos. Vairs neizniekoju iespējas, kas man tiek dotas. Agrāk, ja man teiktu: "Aizej, paimprovizē mazliet", es ilgi liegtos. Stāstītu, ka neko neprotu, ka neko nevaru, neko neesmu iemācījusies un nekad neko arī nevarēšu iemācīties, bet tagad: "Es pamēģināšu".
Īsta prāta revolūcija sākusies. Kaut kas iekšā vārās. Laikam tā saprašana, ka nekam jau tādu īstenu robežu nav, ka viss ir viegli izdarāms, ja vien ir pareizā pieeja, kā to izdarīt. Plāns, pēc kura vadīties. Skaidra ziņa, ko tieši es vēlos.
Un drosme. Ak, šī sasodītā drosme, kuras man tik bieži ir trūcis, bet kura mani darījusi laimīgu brīžos, kad ir bijusi man blakus. Kaut vai ar to pašu improvizēšanu un spēlēšanu citiem priekšā, pieiešanu svešajiem klāt un sarunas uzsākšanu brīžos, kad šķietami nekā sakāma nav. Un tā nav vis veiksme, ja šādas sarunas izdodas, bet tās ir zināšanas un māksla - māksla apzināties, ka tāda, kāda esmu, šķietu interesanta arī citiem. Zināšanas, kā ievirzīt sarunu sev izdevīgā virzienā.
Kamēr man nav nekā ekstrēmāka, kur sevi izlikt, kā tikai attiecībās ar apkārtesošajiem cilvēkiem, tikmēr nodarbošos ar šo te. Tā teikt, iepazīšu sevi caur citiem.

Tā iesācies 2012

Līdz šim man šķita, ka es piederu tai cilvēku kārtai, kuri pasmejas par tiem, kas akli tic Vecgada vakara spējai piepildīt visas cilvēku vēlmes, spējai labot visas aizgājušā gada kļūdas un spējai ietekmēt nākamā gada notikumus, bet, kad manā acu priekšā sabruka visi mani Jaungada svinēšanas plāni, sapratu, ka kaut kur dziļi sirsniņā tomēr šai dienai nozīme ir.
Varbūt ne tik liela, lai es norakstītu savas dzīves 12 mēnešus viena neveiksmīga vakara dēļ, bet pietiekami, lai galvā pazibētu doma: "Un ja nu tāds būs viss mans gads?"
Bet kaut kas tur augšā tomēr savu darbiņu pastrādāja, un, ja ticējumiem tic, tad pazibējušo domu no galvas varu mest ārā un ķepas celt atkal gaisā :)