Cilvēk, tu uzvedies kā puķe. Kā nožēlojams stiebrs, kas nomaldījies savā aklumā un kura prāts tiecas tikai pēc ūdens un saules. Tev nav pamata. Savas muļķīgās saknes tu esi iespiedis svešā zemē, zemē, kura tev nepieder un nekad nepiederēs. Tu audz, jo par tevi kāds rūpējas. Tu audz, jo savā pakļautībā tevi paņēmuši citi. Tu stiep savu sīko galotnīti pretim saulei, tu kliedz pēc ūdens un, kad to saņem, tu tīksmībā lokies un kusties, un vizuļo, un priecē svešus acu skatus. Bet ko tu, nožēlojamā puķe, darītu, ja saules un ūdens nebūtu? Vai - ja tie piepeši tevi pamestu? Ja nebūtu zemes, kas tevi glāsta un tur tavas saknes? Vai - ja tā pēkšņi liktu tev aiziet?
Tu pazustu.
Tu novīstu.
Tu ātri vien sabruktu un tava zaļā masa pārvērstos pīšļos. Bet pīšļi, ak, tavi pīšļi izgaistu, un neviens nekad neatminētos par tiem pat atcerēties, jo - kam tad ir vajadzīga tāda neglīta, novītusi, sakaltusi un sevī nomaldījusies puķe?
Bet, redzi, cilvēk, tu neesi puķe.
Celies.
Un audz.
Tavas kājas atrodas uz zemes, nevis zem tās, un tu spēj pa to pārvietoties. Izkusties, ja tevi neapmierina vieta, kur tu atrodies. Iebilsti, ja tevi neapmierina tas, kā pret tevi izturas. Aizej prom, ja jūties slikti.
Jo - tu nedrīksti kļūt atkarīgs.
Tu nedrīksti būt kāda varā.
Paturi prātā - cilvēk, tu neesi puķe.
