Sen jo sen. Vakar, šodien

Cik gan vienkārši, bet reizē nomācoši ir tas, ka jūtas spēj celt te debesīs, te darīt zemāku par zāli. No vienas puses, ir taču muļķīgi būt kāda varā, bet, no otras puses, cik gan skaisti ir kaut ko just. Cik gan skaisti ir kādu mīlēt. Un zināt - arī viņš taču. Nu, jūs jau saprotat. Kā laiviņa šūpojas jūrā, es mētājos starp priekiem, starp bēdām, te celdamās debesīs, te krizdama atkal uz zemes, te mērojot ceļu caur pagalmu mājās, te priecīga dodoties atpakaļ, te krustojot ceļu ar miljoniem ļaužu, te vientuļa šķērsielām caurejot. Kā šūpoles, simtgadīgā ozolā kārtas, te augšā, te lejā, te augšā, te le...

Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla

• Nē, viņš nedrīkst ļauties atmiņām, tad nāks virsū melns un tumšs izmisums, nost atmiņas, nost, iemīdīt sniegā un kāju virsū!

• Ar to aizmiršanu ir jocīgi. Ar prātu es saprotu, ka jāaizmirst, bet tomēr viss ir tik dzīvs un sāpīgs.

• Dzīve - raiba spēle, kurai liktenīgums klātu dots.

• No kurienes tik nolādēts liktenis? Kad šķiet - laime ir tik tuvu, nāk kāds liktenīgs pagrieziens, kas no jauna ieliek asā kā žilete situācijā.

• -Es par tevi bieži iedomāju, bet neatliek laika tevi uzmeklēt. Bet te - viņa augstība Gadījums liek mums laimīgi satikties. -Nē,- Saša piepeši apstājās. -Tas nav gadījums. Tas ir liktenis, un es viņam ticu.

• Nelaimīgu mīlestību var kontrolēt tikai pašā sākumā, vēlāk tā dzīvo savu dzīvi!

• Sievietes, Saša... viņas izdedzina tevi kā ugunsgrēks Grieķijas ciprešu birzīs... Un tur nepaliek vairāk nekas. Itin nekas.

• Vīrieša nelaime ir tā, ka pat vistrakākajos, visemocionālākajos brīžos vīrietis nepārtraukti analizē savu rīcību.

• Un, kas ir mīlējis, tas zin debesis un elli...

• Ko Laiks izdara ar cilvēku? Kur pazūd prieks no acu kaktiņiem? Neko taču nevar noslēpt. Kas tev dvēselē slepeni ierakstīts, to uzreiz pateiks - tavas acis.

• Bet ir tādi cilvēki... Jo vairāk tu mēģini kaut ko paskaidrot, jo viņš vairāk paliek dusmīgs.

• Nejaušībai ir savi, gluži neizprotamie likumi.

• Bailes tagad ir mūsu karalis, un tās valda pār mums visiem.

• Gara mirdzums nav vainīgs, ja viņu atstaro greizi spoguļi.

• Un, kad tu saki - vairs negribi mālēt -, es tev teikšu pretī vienu traku domu: tu nemaz nedrīksti to viens pats izšķirt, vai mālēsi vai ne. Jo tev ir viena briesmīga nelaime: tavas gleznas ir labas. Ja tās būtu sliktas, tad tu vari sapūt ar visām savām gleznām un neviens gailis tev pakaļ nedziedās. Bet tagad - ar katru dienu, kad tu neglezno, tu griez latvju mākslā ar sarūsējušu nazi! Tā nedrīkst! Tu vairs nepiederi pats sev, bet mums visiem!

• Nujā, tādi mēs, latvieši, esam... Vienpaši... Bet varbūt tas ir vergu gars, kas iekodies mūsos līdz kaulam? No verdzības laikiem! Ko nu es, ko nu es... Lai jau tie citi, tie lielie kungi domā manā vietā... Kas tad cits [darīs], ja ne mēs, latviešu vīri un sievas?

/Čaks/