Ziniet, es tikko uzsāku interesantu vārdu spēli. Paskatieties uz vārdu "aizmirst". Šim vārdam nav priedēkļa, bet, ja mēs iedomājamies, ka tāds šim vārdam tomēr ir, tad, to noņemot, sanāk kas? - "mirst". Vai tad tā nav arī ar atmiņām un cilvēkiem, par kuriem vairs nevēlamies domāt? Viņi no mūsu prāta vienkārši pazūd. Beidz eksistēt. Mirst.

In memoriam

Ziniet, man ir apnicis čīkstēt par to, cik viss ir slikti. Dzīve drāž mūs visus - agrāk vai vēlāk -, un tāpēc ir pilnīgi bezjēdzīgi censties no tā izvairīties. Ja savu neesiet vēl dabūjuši, ak, varat neuztraukties - drīz vien pienāks arī jūsu kārta. Es, protams, neko tādu jums nenovēlu, lai dies' pasarg'! Drīzāk otrādi - gribu, lai jūs visi esat laimīgi! Gribu, lai apkārt ir tikai priecīgas sejas! (teikuma beigās smaidiņš. aut.piez.)
Man šķiet, ka daļēja laime slēpjas tajos cilvēkos, kuri ir sakārtoti. Ja cilvēka diena ir sadalīta pa posmiem, tad ir daudz vieglāk izturēt ikdienas slodzi, tomēr - daudz grūtāk izkulties no pavisam vienkāršām pārmaiņām. Ko tāds cilvēks dara tad, kad kāds no viņa posmiem pēkšņi radikāli izmainās? Viss jāsāk no nulles, un beigu beigās no tās sakārtotības tāds čiks vien iznāk.
Kāda vēlos būt es? Man nav ne jausmas. Galvenais - es gribu to, ko es no sirds vēlos. Pats dīvainākais - es to vēlos pat tad, kad tas ar katru brīdi arvien vairāk aizslīd gar degunu.
Savas bēdas es slīcinu saldumos. Tagad man blakus ir čupa čupi. (teikuma beigās atkal smaidiņš. aut.piez.)

In memoriam

Bezmiegs, stress un laime rodas vienuviet. Vismaz man. Un es negribu, lai tas beidzas. Man patīk, ka tā ir. Dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka stresu, bezmiegu un laimi gribētos nedaudz vairāk, bet, ziniet, labs nāk ar gaidīšanu. Tas ir pārbaudīts sakāmvārds, jo, lai spētu uzņemt to, kas tik ilgi gaidīts, ir kārtīgi tam vispirms jāsagatavojas.