Tu esi mans pirmais. Pagaidām - vienīgais

Ak, pilsēta, sieviete negantā, 
viltniece lapsa, raiba kucēna aste. 
Re, kā aiz loga tu pretī man stājies - 
pievil un atkal no jauna mānies. 
Tu pasmaidi, novērsies, kļūsti tik klusa, 
bet kustība tevī nerimst un kusā. 
Dzird ļaudis meldiņu skanām tik blāvu, 
dzird ripojam tramvaju projām un tālu; 
un jautrība iesākas Vecrīgas krogos, 
kad nodzēsta gaisma ir stiklotos logos. 

Ar ko gan tu vilini ļautiņus tā? 
Es teikšu, ko es mīlu pilsētā: 
tavas ielas, bulvārus, ēstuves glaunas, 
dzejniekus, parkus un meitenes jaunas. 
Mani mūri dreb tavu smieklu priekšā, 
un sirds man sit straujāk, kad elpot tu sāc. 
Tu vilini mani un smaidīt man liec, 
kad naktī ir noklusis cilvēku spiets. 
Un kur lai es liekos, pilsēta mana, 
kad visi ir gultās un visi jau dus? 
Lai atveru logu un pretī tev stājos, 
lai pieviļu kādu un kādam es mānos? 

Es nevaru aizmigt, ja zinu, ka tu, 
ietu citam pie loga un smaidītu, 
tādēļ atdodos tev un drīz jau vien jaušu, 
pie cita ej tu: "Es skaušu, es skaušu!" 

Es atdodos

Ziniet, mana pielūgsme mani ir salauzusi -
viņš jauc man prātu vairāk, nekā es spētu tam pretoties. 
Ko acis neredz, to sirds aizmirst, kāds reiz man teica,
Tāpēc vienkārši izvēlos
uz viņu vairs neskatīties. 

Aiz meža lēnām aust rīts; saule ceļas pār koku galotnēm un stiepj savus starus mums pretī. Mēs tiekam apžilbināti šī skaistuma priekšā, un es jūtos tik labi, cik labi vēl neesmu jutusies. Man gribētos, lai šis brīdis apstājas un lai apstātos tie, kas stāv man līdzās. Man gribētos, lai man nekad nebūtu jāaizbrauc, lai es varētu paturēt šo rītu sev, paturēt šo sauli, kas tik neviltota un svēta modusies tieši mums. Es jūtos kā nonākusi citā pasaulē, kur nav nedz dusmu, nedz sāpju, nedz naida, un manī pēkšņi mostas apziņa, ka esmu viens vesels. Es pirmo reizi mīlu tik neviltoti, cik neviltoti māsa mīl brāli, cik neviltoti suns mīl saimnieku, cik mīlams zivij ir putns.

Es negribu braukt projām.

Es negribu atkal būt puse.