Tagad, kad vairs nezinu, kā īsti sev palīdzēt, gribas tikai nopūsties un klusi teikt: "Laid, lai iet". Bet kur tad tu aizlaidīsi? Visi jau tepat satiekas. Visu likteņi savijušies.

Platā krekla revolūcija

Man nav ne jausmas, no kurienes rodas tā sajūta, ka gribas darīt lietas, kuras darīt nedrīkst. Vai tā ir sava veida dziņa pēc kaut kā jauna? Jeb drīzāk nevēlēšanās atminēties veco? Ar varu izraujoties no savas pagātnes, cilvēks netiek laimīgs. Man šķiet, ka mainīties ir jāprot pakāpeniski un ar prātu, lai nesanāk tā, ka cilvēks pa pasauli klaiņo pats bez savas ēnas. Bez pagātnes nav nākotnes, tātad cilvēks, kurš pazudina to, kas bijis, vairs nav cilvēks. Kad es saku, ka mani tracina mana bērnība, ka es neciešu dažus savas dzīves gadus, tad tā savā veidā ir bēgšana no sevis, kas noved pie absolūti nevajadzīgām skumjām. Cenšos mācīties, ka ir jāsamierinās ar to, kas ir bijis, un jāpieņem tas kā fakts, kas nekad vairs neatkārtosies. Tas mani nomierina. Lai kā arī bijis, tagad tā vairs nav, un ar tādu skatu arī jādodas uz priekšu.

Vienas dienas stāsts

Krāsaino lapu deja nu ir beigusies. Tagad zeme tinas pelēka mākoņa lakatā. Stipra kafija un nomodā mirdzošas acis ir vislabākie ieroči, kādus turēt pie sāniem drūmajos rudens vakaros. Mans nogurušais prāts jau sen ir atteicis darboties - viņš labprātāk izvēlas četras sienas, nevis garu pastaigu mežā, kur pavērot, kādi tad rudenī izskatās kailie bērzi. Citi jautā: "Bet kam gan tas vajadzīgs? Kā tad atšķiras pagājušā un šī gada bērzi?" Un tad es vienmēr saku, ka pasaulei un cilvēkam ir jātiekas aci pret aci un jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu. Nedrīkst stāvēt malā un izlikties, ka tas, kas notiek, ir nevērtīgs. Ir jāapzinās, ka līdzīgi notiekošas lietas nav vienādas. Ir jāmīl rudens tieši tāds, kāds tas ir.