Džebrans reiz teicis, ka "Darbs - tā ir mīlestība, kas kļuvusi redzama". Ziniet, lai cik savtīgi tas arī neizklausītos, bet divas nedēļas no vietas es visiem tik ļoti palīdzēju tikai tāpēc, ka gribu kādreiz pretī saņemt tādu skaistu, vienkāršu, tomēr īstu un spēlējamu ģitāru. Tagad, šķiet, aiz apvāršņa es savu mīlestību tiešām redzu. Klāt vēl nācis arī milzīgs prieks un lepnums par iespēju palīdzēt citiem. To es tagad daru bez problēmām un iebildumiem. Viss ir super!
2010. gada 14. augusts
2010. gada 11. augusts
Augusta nostaļģija
I've lived for 20 years now and I have come to the conclusion that nothing on this earth sounds better than a well played acoustic guitar. Even if its just 4 different cords played over and over, when played well it has the power to move me to tears. /thinkbigg1/
Tas ir vislabākais un vispatiesākais komentārs, ko es jelkad esmu lasījusi! Šķiet, manī atkal ir modies radošais gars. Es daudz braucu ar riteni, mīlu klausīties mierīgu mūziku un naktīs vērot krītošās zvaigznes. Es lasu interesantas grāmatas, sekoju savam lielajam mērķim un katru dienu cenšos uzņemt vismaz vienu interesantu fotogrāfiju. Tie ir dzīves vismazākie sīkumi, tomēr tie dara manu dienu pilnīgu. Nē, tiešām - pilnīgu. Es cenšos iemācīt sevi saprast apkārtējos, cenšos apvaldīt rakstura ēnas puses. Es daudz biežāk "krītu" harmonijā, daudz biežāk aizdomājos par lietām, kas man ir svarīgas. Man ir savs otrais stāvs, kurā es visu nakti varu darīt, ko vēlos, un man ir arī sapņi, kuros katru nakti redzu vienu un to pašu. Man ir vesels lērums lietu, kuras es mīlu un par kurām es varētu runāt. Es varētu bārstīt frāzes par to, cik viss ir skaists un cik viss ir brīnišķīgs, jo tieši tāds viss arī ir! Visas tās stundas, pavadītas šūpolēs, pārcilājot atmiņu plauktus, mani ir drīzāk spēcinājušas, nevis likušas būt vientuļai. Esmu atpūtā, esmu harmonijā. Es gribu sev ģitāru. Un man ir prieks, ka beidzot esmu piespiedusi sevi kaut ko uzrakstīt. Lai gan - vai mieru uzrakstīt maz ir iespējams?
Tas ir vislabākais un vispatiesākais komentārs, ko es jelkad esmu lasījusi! Šķiet, manī atkal ir modies radošais gars. Es daudz braucu ar riteni, mīlu klausīties mierīgu mūziku un naktīs vērot krītošās zvaigznes. Es lasu interesantas grāmatas, sekoju savam lielajam mērķim un katru dienu cenšos uzņemt vismaz vienu interesantu fotogrāfiju. Tie ir dzīves vismazākie sīkumi, tomēr tie dara manu dienu pilnīgu. Nē, tiešām - pilnīgu. Es cenšos iemācīt sevi saprast apkārtējos, cenšos apvaldīt rakstura ēnas puses. Es daudz biežāk "krītu" harmonijā, daudz biežāk aizdomājos par lietām, kas man ir svarīgas. Man ir savs otrais stāvs, kurā es visu nakti varu darīt, ko vēlos, un man ir arī sapņi, kuros katru nakti redzu vienu un to pašu. Man ir vesels lērums lietu, kuras es mīlu un par kurām es varētu runāt. Es varētu bārstīt frāzes par to, cik viss ir skaists un cik viss ir brīnišķīgs, jo tieši tāds viss arī ir! Visas tās stundas, pavadītas šūpolēs, pārcilājot atmiņu plauktus, mani ir drīzāk spēcinājušas, nevis likušas būt vientuļai. Esmu atpūtā, esmu harmonijā. Es gribu sev ģitāru. Un man ir prieks, ka beidzot esmu piespiedusi sevi kaut ko uzrakstīt. Lai gan - vai mieru uzrakstīt maz ir iespējams?
Abonēt:
Ziņas (Atom)