2012. gada 26. februāris

Viņi ilgi lūkojās viens otra acīs, līdz viņš tai teica: "Tu atbrauksi atkal, kad ziedēs ķirši. Mēs iesim cauri dārzam kā mākonim. Gaiss smaržos pēc laimes, un tu šūposies bišu balsīs."
Un viņa dūdoja pretī: "Tu esi tik romantisks, tu esi tik skaists!"
Jā, mīļā, bet tagad ir februāris. Viņš negrib tevi redzēt līdz maijam.

Tās durvis, kas atvērtas

Tas bija tas dīvainais pavasaris, kad saule vēl nesildīja un zāle vēl nezaļoja. Kad zem kājām šķīda sniegs un naktīs bija redzama dvaša. Kad rokas nesala, bet visi valkāja dūraiņus, un visiem sārtoja vaigi.
Es stāvēju aiz aizbultētām durvīm. Gaidīju, līdz tās padosies. Es neatceros, kas tās atvēra. Varbūt tās atvērās pašas, bet tās bija vaļā, un es redzēju sevi kāpjam pa kāpnēm. Es kāpu viena, bet galā nonācu divatā. Varbūt trijatā. Nu ja, tur vienmēr bija trīs, lai gan es nekad par trīs nerunāju.
Tagad atkal ir tas dīvainais pavasaris. Saule vēl nesilda un zāle vēl nezaļo, zem kājām šķīst sniegs un naktīs var redzēt dvašu, rokas nesalst, bet visi valkā dūraiņus, un nav vairs to, kam sārtotos vaigi. Ir, bet katrs par sevi. Viens un divi kopā. Vai kaut kā tamlīdzīgi.
Bet jocīgi, ka šajā pavasarī tās durvis ir vaļā. Tās pašas vai citas, es nezinu, tik jūtu, ka tieku stumdīta un grūstīta uz to pusi, tā teikt, dzirdu balsis saucam: "Ej tur un iznāc atkal smaidīga!" Tas ir kā - smaidīga? Vienlīdz smaidīga divreiz pēc kārtas, ja nekas no pirmās reizes neatkārtosies otrajā?
Vēl pirmais solis uz pakāpiena nav sperts, man ir vēl iespēja atkāpties. Un tāda pati - šo soli spert.

2012. gada 22. februāris

Par slapjdraņķi

Uz ielas jūtos kā olimpiskajās spēlēs. Par brīvu pieejamas visdažādākās disciplīnas. Varu attīstīt prami skriet, prasmi slīdēt, griezties, izvairīties no dažādiem krītošiem objektiem, apgūt arī dažādas grūtības pakāpes piruetes, tā teikt, - izbaudīt visus iespējamos sporta veidus, ko piedāvā šis šļakatu pilnais februāris. Un, ja vēl pie rokas ir pirmsskolas vecuma bērns, tad jautrība zābakos garantēta. Tur līst iekšā ne tikai no debesīm krītošais (nenosakāmas konsistences) sniegs, bet arī dubļi, ko gaisā ceļ šī pirmsskolas vecuma bērna vēlme izlēkāties pa visām zem kājām esošajām peļķēm. Pārsteigums ne tikai man, bet arī pašam zābakam (un iekšā sēdošajai zeķei).
Visjautrākais manā maršrutā ir Brīvības un Palīdzības ielas stūris. Tur es uzvedos kā daiļslidošanas trasē. Ja pirmajā dienā es kautrīgi lūkojos apkārt, vai tik kāds šo manu tizlo dancošanu nav redzējis, tad tagad es drosmīgi ieslidinu abas kājas ūdenī un paceļu rokas gaisā, lai visi redz, kā esmu iemanījusies balansēt arī tik nepārvaramās trasēs. Bet pirms tam vēl pati Palīdzības iela, kur asfalts kā Baikāla piekrastē. Vismaz cilvēki viens otram iet pretī smaidīdami: "Nuja, es skatos, arī tavas potītes zem ūdens..." Un, protams, Tērbatas iela. Tagad, kāpjot ārā no mašīnas, ikviens var uzsākt vēl nebijušu sacensību - uzvarētājs būs tas, kuram, mājās aizejot, būs sausākas kājas. Varu apsolīt, ka uzvarētāju nebūs, jo uz ietves esošais sniegs ir tik dumji izkusis, ka appludinājis ne tikai pašu ietvi, bet arī daļu ielas. Un kājas būs vienlīdz slapjas gan tam, kas šofera pusē, gan tam, kas otrā.
Ar šo es tikai gribēju jums pateikt, ka mani māc dīvainas priekšnojautas par strauji tuvojošos pavasari. Par saulīti, par zaļu zālīti, par manu gaišo mētelīti... Gribu tevi ātrāk, mans dārgais pavasari...

2012. gada 21. februāris

Drēbju skapis pārpildīts

Viena no pasaulē labākajām sajūtām ir tad, kad drēbju skapī parādās jaunas drēbes. Un tā nav vis mana ikdienišķā meitenes kaprīze - tas ir problēmu atrisinājums uz mēnesi, ja ne vairāk. Pazūd neizlēmības pilnie vakari, kad staipu drēbju kalnus no vienas istabas uz otru, nevarot izlemt, ko ģērbšu, un pazūd agrie rīti, kad ceļos vismaz pusstundu agrāk, lai tad vēl trīsreiz pārdomātu, ko ģērbšu patiesībā. Ceļos, domāju, saskaņoju, bet labi nejūtos. Un tā katru rītu.
Bet tagad... Tagad miers. Uz mēnesi.

2012. gada 12. februāris

Nujā.
Es esmu nogurusi no cilvēku stulbuma. No visa tā ārprāta, kas starp cilvēkiem notiek. No draudzības, no mīlestības, no naida un meliem, no tā, ka cilvēki runā vienu, bet dara kaut ko pavisam citu. Vienvārdsakot - man riebjas attiecības, un es tur neko nevaru padarīt. Es bez tām nevarētu - nevarētu bez pieķeršanās, nevarētu bez draudzības, bez nejaušas iemīlēšanās, bet tajā pašā laikā es nespēju aptvert, cik tas ir stulbi - kādam pieķerties un būt no kāda atkarīgam, nejauši iemīlēties un vienmēr aplauzties. Es nejokoju, man vienmēr sanāk aplauzties. Lai ko es savā dzīvē darītu, kas saistīts ar apkārt esošajiem cilvēkiem un attiecībām ar viņiem, man vienmēr sanāk aplauzties. Dažreiz man šķiet - tas būtu tik brīnišķīgi - izveidot ilgas un dzīvotspējīgas attiecības, bet tad es atkal atceros, ka tam nav nekādas jēgas. Vai arī ir jēga, tikai cilvēki to padara tik sarežģītu, ka paši zaudē vēlmi jel kādreiz mēģināt. Un arī es esmu šo vēlmi zaudējusi. Nekad vairs negribu iemīlēties.
Jebkurā gadījumā - es tagad vairs nesaprotu, kas ar mani notiek. Ja agrāk tas dzīves ritenis griezās lēnām un paredzami, tad tagad viņš ripo tik ātri, ka sliktais labo nomaina pat pāris dienu laikā. Mani mati smird pēc cigaretēm. Man reibst galva. Un galvā skan doma, ka dzīvi nevajag uztvert pārlieku nopietni. Tāpat neviens netiksim no viņas ārā dzīvi.

2012. gada 7. februāris

Slēpju savu seju aiz apkakles un smejos. Tāds liels, plats džemperis, dažus izmērus par lielu un vēl jocīgi smaržo. Mati kaut kā dīvaini savēlušies. Acis savādi spīd. Nu kurš tad varēja uzminēt, ka kādreiz būs šitā. Ka es šitik stulbi te sēdēšu un savā apkaklē smiešos. Murmināšu jocīgus vārdus un kaut ko tur pīkstēšu, izlikšos, ka raudu, bet patiesībā apkaklē smiešos. Un tu nemaz neskaties uz mani tā, es taču spēju vēl domāt.
Bet tas tik uz brīdi. Es apsolīju sev neaizrauties.

2012. gada 6. februāris

Un es atkal par to

Es dažreiz brīnos, kur dzīve mani bīda. Mans mērķis ir tikt Stradiņos, būt mediķim, es skolā pastiprināti mācos bioloģiju, katru sestdienas rītu eju uz ķīmijas kursiem, bet saprašanas par to visu man nav un, šķiet, arī nebūs. Jebkurš pretimnācējs zinātu par audiem, kauliem un ķīmiskajām reakcijām pateikt vairāk, kā pateikt spēju es. Toties latviešu valodas olimpiādē es, redz, ceturto vietu varu dabūt arī bez mācīšanās.
Nuja.
Nākotnes plāni mani biedē. Katra diena, ko es pavadu, šauboties par saviem nākotnes plāniem, mani aizvien vairāk pietuvina tam brīdim, kad būs jāizvēlas, ko es savā dzīvē vēlos darīt. Šobrīd mani laimīgu dara trīs lietas: cilvēki, mūzika un valoda. Būt sabiedrībā. Klausīties. Spēlēt. Un rakstīt. Un tas nav ārstēt, mērīt vai pētīt. Man šķiet, ka es slīdu aizvien tālāk prom no sava lielā sapņa. Un tas viss vienas frāzes dēļ.
Piedod, bet tu nebūsi ārste. Es tevi nākotnē vienkārši neredzu kā mediķi.