Nujā.
Es esmu nogurusi no cilvēku stulbuma. No visa tā ārprāta, kas starp cilvēkiem notiek. No draudzības, no mīlestības, no naida un meliem, no tā, ka cilvēki runā vienu, bet dara kaut ko pavisam citu. Vienvārdsakot - man riebjas attiecības, un es tur neko nevaru padarīt. Es bez tām nevarētu - nevarētu bez pieķeršanās, nevarētu bez draudzības, bez nejaušas iemīlēšanās, bet tajā pašā laikā es nespēju aptvert, cik tas ir stulbi - kādam pieķerties un būt no kāda atkarīgam, nejauši iemīlēties un vienmēr aplauzties. Es nejokoju, man vienmēr sanāk aplauzties. Lai ko es savā dzīvē darītu, kas saistīts ar apkārt esošajiem cilvēkiem un attiecībām ar viņiem, man vienmēr sanāk aplauzties. Dažreiz man šķiet - tas būtu tik brīnišķīgi - izveidot ilgas un dzīvotspējīgas attiecības, bet tad es atkal atceros, ka tam nav nekādas jēgas. Vai arī ir jēga, tikai cilvēki to padara tik sarežģītu, ka paši zaudē vēlmi jel kādreiz mēģināt. Un arī es esmu šo vēlmi zaudējusi. Nekad vairs negribu iemīlēties.
Jebkurā gadījumā - es tagad vairs nesaprotu, kas ar mani notiek. Ja agrāk tas dzīves ritenis griezās lēnām un paredzami, tad tagad viņš ripo tik ātri, ka sliktais labo nomaina pat pāris dienu laikā. Mani mati smird pēc cigaretēm. Man reibst galva. Un galvā skan doma, ka dzīvi nevajag uztvert pārlieku nopietni. Tāpat neviens netiksim no viņas ārā dzīvi.
Es esmu nogurusi no cilvēku stulbuma. No visa tā ārprāta, kas starp cilvēkiem notiek. No draudzības, no mīlestības, no naida un meliem, no tā, ka cilvēki runā vienu, bet dara kaut ko pavisam citu. Vienvārdsakot - man riebjas attiecības, un es tur neko nevaru padarīt. Es bez tām nevarētu - nevarētu bez pieķeršanās, nevarētu bez draudzības, bez nejaušas iemīlēšanās, bet tajā pašā laikā es nespēju aptvert, cik tas ir stulbi - kādam pieķerties un būt no kāda atkarīgam, nejauši iemīlēties un vienmēr aplauzties. Es nejokoju, man vienmēr sanāk aplauzties. Lai ko es savā dzīvē darītu, kas saistīts ar apkārt esošajiem cilvēkiem un attiecībām ar viņiem, man vienmēr sanāk aplauzties. Dažreiz man šķiet - tas būtu tik brīnišķīgi - izveidot ilgas un dzīvotspējīgas attiecības, bet tad es atkal atceros, ka tam nav nekādas jēgas. Vai arī ir jēga, tikai cilvēki to padara tik sarežģītu, ka paši zaudē vēlmi jel kādreiz mēģināt. Un arī es esmu šo vēlmi zaudējusi. Nekad vairs negribu iemīlēties.
Jebkurā gadījumā - es tagad vairs nesaprotu, kas ar mani notiek. Ja agrāk tas dzīves ritenis griezās lēnām un paredzami, tad tagad viņš ripo tik ātri, ka sliktais labo nomaina pat pāris dienu laikā. Mani mati smird pēc cigaretēm. Man reibst galva. Un galvā skan doma, ka dzīvi nevajag uztvert pārlieku nopietni. Tāpat neviens netiksim no viņas ārā dzīvi.
