Bija viens rīts, kad šķita, ka labāk nemaz nevar būt. Pamodos, uztaisīju garšīgu tējiņu, pasēdēju pie loga un pavēroju to, kas notiek ārā. Interesanta kustība ielās, daudz cilvēku un priecīgas sejas, kamēr man kājās siltas čībiņas un mati pavisam savēlušies. Bet sajūta tik laba! Tējas dzeršana vispār ir ārkārtīgi mierīgs process, kas ļauj vaļu daždažādām pārdomām. Tāpat kā klavierspēle. Melns un balts taustiņš. Viens garainis un divi garaiņi. Patīkami! Man, piemēram, traki garšo sarkanā tēja, kas mani vienmēr uzmundrina, un zaļā, kas nomierina. Skaistajā rītā es izvēlējos sarkano; ja saule sniedz man spēku no ārpuses, tad sarkanais dzēriens - no iekšpuses. Un melnbaltie taustiņi piepilda manu dvēseli. Tikai mazliet Elēģijas, un esmu gatava doties ikdienas gaitās.
Un man dikti iepatikās Voltēra teiktais: "Zeme - milzīgs teātris, kurā ar dažādiem nosaukumiem tiek spēlēta viena un tā pati traģēdija." Es gan atļaušos nepiekrist, ka dzīve ir traģēdija, bet teātris noteikti!
Un man dikti iepatikās Voltēra teiktais: "Zeme - milzīgs teātris, kurā ar dažādiem nosaukumiem tiek spēlēta viena un tā pati traģēdija." Es gan atļaušos nepiekrist, ka dzīve ir traģēdija, bet teātris noteikti!
