In hac spe vivo

Pie velna, es uzdāvināšu bentliju tam, kurš man pateiks, kāda jēga ir jaunu gadu uzskatīt kā jaunu dzīvi. Ja arī mainās gads, raksturu un dzīvi taču neizmainīsi, ne tā? Ar šo cerību arī dzīvoju.

Mans jaunākais hobijs,
ko lieliski attīstu
savās ķīmijas stundās.

Es jautāju tev
Vai glīti pārtaisīts
Šis skaistais rīts
Tevi pārpratīs
Un pāris vārdos
Darbs padarīts
Un dziļais spīts
Bez kļūdām atpazīts

Es mīlu rakstīt rindiņās. Mēģiniet nu saprast, ko es ar tām pāris rindiņām biju domājusi...

Ir bijis arī tā

Trīs lietas palīdz panest dzīves grūtības: cerības, miegs un smiekli.
/Hermanis Kants/

Viss jau būtu lieliski, bet kur, pie velna, ir mans dārgais miegs? Es tik bieži esmu teikusi citiem, ka miegs cilvēkam ir pats svarīgākais, tomēr tikai retos gadījumos pati to ievēroju. Bet, ziniet, smieklu gan man netrūkst. Pēdējā laikā spēju smieties arī par vispārākajiem sīkumiem, tomēr ievērojot savu tik iecienīto nopietnību. Un cerības? Ak, arī to man ir gana. Katra teikuma galā es varētu ielikt pa cerībai.
Šim te nav jēgas. Vienkārši gribas, lai vēlāk atceros, ka kādreiz ir klājies labi, jo manā nākotnē viss būs vairāk vai mazāk lieliski (re, tā ir cerība).

Tagad, kad vairs nezinu, kā īsti sev palīdzēt, gribas tikai nopūsties un klusi teikt: "Laid, lai iet". Bet kur tad tu aizlaidīsi? Visi jau tepat satiekas. Visu likteņi savijušies.

Platā krekla revolūcija

Man nav ne jausmas, no kurienes rodas tā sajūta, ka gribas darīt lietas, kuras darīt nedrīkst. Vai tā ir sava veida dziņa pēc kaut kā jauna? Jeb drīzāk nevēlēšanās atminēties veco? Ar varu izraujoties no savas pagātnes, cilvēks netiek laimīgs. Man šķiet, ka mainīties ir jāprot pakāpeniski un ar prātu, lai nesanāk tā, ka cilvēks pa pasauli klaiņo pats bez savas ēnas. Bez pagātnes nav nākotnes, tātad cilvēks, kurš pazudina to, kas bijis, vairs nav cilvēks. Kad es saku, ka mani tracina mana bērnība, ka es neciešu dažus savas dzīves gadus, tad tā savā veidā ir bēgšana no sevis, kas noved pie absolūti nevajadzīgām skumjām. Cenšos mācīties, ka ir jāsamierinās ar to, kas ir bijis, un jāpieņem tas kā fakts, kas nekad vairs neatkārtosies. Tas mani nomierina. Lai kā arī bijis, tagad tā vairs nav, un ar tādu skatu arī jādodas uz priekšu.

Vienas dienas stāsts

Krāsaino lapu deja nu ir beigusies. Tagad zeme tinas pelēka mākoņa lakatā. Stipra kafija un nomodā mirdzošas acis ir vislabākie ieroči, kādus turēt pie sāniem drūmajos rudens vakaros. Mans nogurušais prāts jau sen ir atteicis darboties - viņš labprātāk izvēlas četras sienas, nevis garu pastaigu mežā, kur pavērot, kādi tad rudenī izskatās kailie bērzi. Citi jautā: "Bet kam gan tas vajadzīgs? Kā tad atšķiras pagājušā un šī gada bērzi?" Un tad es vienmēr saku, ka pasaulei un cilvēkam ir jātiekas aci pret aci un jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu. Nedrīkst stāvēt malā un izlikties, ka tas, kas notiek, ir nevērtīgs. Ir jāapzinās, ka līdzīgi notiekošas lietas nav vienādas. Ir jāmīl rudens tieši tāds, kāds tas ir.

Ziniet, es tikko uzsāku interesantu vārdu spēli. Paskatieties uz vārdu "aizmirst". Šim vārdam nav priedēkļa, bet, ja mēs iedomājamies, ka tāds šim vārdam tomēr ir, tad, to noņemot, sanāk kas? - "mirst". Vai tad tā nav arī ar atmiņām un cilvēkiem, par kuriem vairs nevēlamies domāt? Viņi no mūsu prāta vienkārši pazūd. Beidz eksistēt. Mirst.

In memoriam

Ziniet, man ir apnicis čīkstēt par to, cik viss ir slikti. Dzīve drāž mūs visus - agrāk vai vēlāk -, un tāpēc ir pilnīgi bezjēdzīgi censties no tā izvairīties. Ja savu neesiet vēl dabūjuši, ak, varat neuztraukties - drīz vien pienāks arī jūsu kārta. Es, protams, neko tādu jums nenovēlu, lai dies' pasarg'! Drīzāk otrādi - gribu, lai jūs visi esat laimīgi! Gribu, lai apkārt ir tikai priecīgas sejas! (teikuma beigās smaidiņš. aut.piez.)
Man šķiet, ka daļēja laime slēpjas tajos cilvēkos, kuri ir sakārtoti. Ja cilvēka diena ir sadalīta pa posmiem, tad ir daudz vieglāk izturēt ikdienas slodzi, tomēr - daudz grūtāk izkulties no pavisam vienkāršām pārmaiņām. Ko tāds cilvēks dara tad, kad kāds no viņa posmiem pēkšņi radikāli izmainās? Viss jāsāk no nulles, un beigu beigās no tās sakārtotības tāds čiks vien iznāk.
Kāda vēlos būt es? Man nav ne jausmas. Galvenais - es gribu to, ko es no sirds vēlos. Pats dīvainākais - es to vēlos pat tad, kad tas ar katru brīdi arvien vairāk aizslīd gar degunu.
Savas bēdas es slīcinu saldumos. Tagad man blakus ir čupa čupi. (teikuma beigās atkal smaidiņš. aut.piez.)

In memoriam

Bezmiegs, stress un laime rodas vienuviet. Vismaz man. Un es negribu, lai tas beidzas. Man patīk, ka tā ir. Dažreiz pieķeru sevi pie domas, ka stresu, bezmiegu un laimi gribētos nedaudz vairāk, bet, ziniet, labs nāk ar gaidīšanu. Tas ir pārbaudīts sakāmvārds, jo, lai spētu uzņemt to, kas tik ilgi gaidīts, ir kārtīgi tam vispirms jāsagatavojas.

Kāda ir sajūta, kad piepildās tavs lielākais sapnis? Vai tev gribas kliegt aiz sajūsmas un dejot aiz milzīgiem priekiem? Iespiest seju plaukstās un aizvērt asaru pilnās acis? Vai varbūt vienkārši skaļi dziedāt "Na na"?
The Cavern Beatles piepildīja manu nepiepildāmo sapni.

Sapņo, bērns

Džebrans reiz teicis, ka "Darbs - tā ir mīlestība, kas kļuvusi redzama". Ziniet, lai cik savtīgi tas arī neizklausītos, bet divas nedēļas no vietas es visiem tik ļoti palīdzēju tikai tāpēc, ka gribu kādreiz pretī saņemt tādu skaistu, vienkāršu, tomēr īstu un spēlējamu ģitāru. Tagad, šķiet, aiz apvāršņa es savu mīlestību tiešām redzu. Klāt vēl nācis arī milzīgs prieks un lepnums par iespēju palīdzēt citiem. To es tagad daru bez problēmām un iebildumiem. Viss ir super!

Augusta nostaļģija

I've lived for 20 years now and I have come to the conclusion that nothing on this earth sounds better than a well played acoustic guitar. Even if its just 4 different cords played over and over, when played well it has the power to move me to tears. /thinkbigg1/

Tas ir vislabākais un vispatiesākais komentārs, ko es jelkad esmu lasījusi! Šķiet, manī atkal ir modies radošais gars. Es daudz braucu ar riteni, mīlu klausīties mierīgu mūziku un naktīs vērot krītošās zvaigznes. Es lasu interesantas grāmatas, sekoju savam lielajam mērķim un katru dienu cenšos uzņemt vismaz vienu interesantu fotogrāfiju. Tie ir dzīves vismazākie sīkumi, tomēr tie dara manu dienu pilnīgu. Nē, tiešām - pilnīgu. Es cenšos iemācīt sevi saprast apkārtējos, cenšos apvaldīt rakstura ēnas puses. Es daudz biežāk "krītu" harmonijā, daudz biežāk aizdomājos par lietām, kas man ir svarīgas. Man ir savs otrais stāvs, kurā es visu nakti varu darīt, ko vēlos, un man ir arī sapņi, kuros katru nakti redzu vienu un to pašu. Man ir vesels lērums lietu, kuras es mīlu un par kurām es varētu runāt. Es varētu bārstīt frāzes par to, cik viss ir skaists un cik viss ir brīnišķīgs, jo tieši tāds viss arī ir! Visas tās stundas, pavadītas šūpolēs, pārcilājot atmiņu plauktus, mani ir drīzāk spēcinājušas, nevis likušas būt vientuļai. Esmu atpūtā, esmu harmonijā. Es gribu sev ģitāru. Un man ir prieks, ka beidzot esmu piespiedusi sevi kaut ko uzrakstīt. Lai gan - vai mieru uzrakstīt maz ir iespējams?

Bez desmit desmit

Bija viens rīts, kad šķita, ka labāk nemaz nevar būt. Pamodos, uztaisīju garšīgu tējiņu, pasēdēju pie loga un pavēroju to, kas notiek ārā. Interesanta kustība ielās, daudz cilvēku un priecīgas sejas, kamēr man kājās siltas čībiņas un mati pavisam savēlušies. Bet sajūta tik laba! Tējas dzeršana vispār ir ārkārtīgi mierīgs process, kas ļauj vaļu daždažādām pārdomām. Tāpat kā klavierspēle. Melns un balts taustiņš. Viens garainis un divi garaiņi. Patīkami! Man, piemēram, traki garšo sarkanā tēja, kas mani vienmēr uzmundrina, un zaļā, kas nomierina. Skaistajā rītā es izvēlējos sarkano; ja saule sniedz man spēku no ārpuses, tad sarkanais dzēriens - no iekšpuses. Un melnbaltie taustiņi piepilda manu dvēseli. Tikai mazliet Elēģijas, un esmu gatava doties ikdienas gaitās.
Un man dikti iepatikās Voltēra teiktais: "Zeme - milzīgs teātris, kurā ar dažādiem nosaukumiem tiek spēlēta viena un tā pati traģēdija." Es gan atļaušos nepiekrist, ka dzīve ir traģēdija, bet teātris noteikti!

Skumīgi

Skumīgi. Bet es zinu, ka viss nokārtosies pats no sevis. Piekrītu, ka nav nemaz tik viegli, bet visas sāpes taču pāriet.
Viņa uzlika galvā savu balto cepuri un devās naksnīgajās ielās. Milzīgās pērles kā spožas zvaigznes rotājās zem viņas sirds. Acis? Ak, tās gan bija gaišas. Pat melnajā tumsā es manīju tās izstarojam savādu gaismu. Tajās šalkoja jūra un ducināja pērkons, ja spējat man ticēt. Viņas rokas mirdzēja tik trauslās krāsās, ka man bija bail uz tām pat paskatīties. Porcelāns, es nodomāju. Un zīds ir viņas mati. Kā zemē krītoši santīmi skan viņas atvadu vārdi.
Tikai skumīgi gan ir mazliet.

No šodienas

Laiks visu saliks vietās
Bet mēs soli viņam priekšā
/Tumsa/

Un tagad es gribu dzīvot tikai tā!

Vai ir kāds

Katrs, kurš tiecas būt oriģināls, izraisa skaudību vai izsmieklu.
/Kevedo/

Vai ir kāds, kas ne reizi nav bijis izsmietā kārtā? Vai ir kāds, kam nav bijis cilvēku skaudības jācieš? Vai ir kāds, kas ir spējīgs nesmieties par cita īpatnībām un neskaust viņa labās īpašības? Vai ir kāds, kas spēj paciest labākus sev blakus? Vai ir kāds, kas spēj no visas sirds priecāties par cita laimi un ciest līdzi, cita nelaimē klausoties? Vai ir kāds, kas spēj turēties pretī saldajam vilinājumam un brīnumainajai kaislei? Vai ir kāds, kas spēj nemīlēt, ieskatoties otra cilvēka acīs?
Ziniet, neviena paša. Mēs visi esam tikai cilvēki.

Pērles dziļumā

Kas tā par dīvainu skaņu? Dzirdu pelīšu sīkos soļus, dzirdu taureņa spārnu švīkstoņu. Kaut kur tālumā dzied melnais strazds, bet ap stūri ūjina lielā pūce. Tiek pāršķirta grāmatas lapa un spalva drudžaini velk savus tintes lokus. Dzirdu bērnu smieklus un avota čalas, trīcošās vijoles stīgas un viļņu šņākoņu jūrā. Pret logu sitas lietus lāses un kaimiņu sētā iegaudojas vientulīgs suns. Ieklausos un saprotu, ka tepat tiek strādāts rūpīgs darbs, ka vilcieni nedomā stāties un sarunas neplāno beigties. Es dzirdu Vidzemes augstienes un Zemgales līdzenumus, Latgales zilos ezerus un Kurzemes brīnišķos skatus. Tepat ir arī šampanieša dzirksts un šokolādes tumšais vilinājums. Zem manām kājām tiek spēlēts teātris, bet gaisā virmo ceriņu smarža. Uz zemes nolaižas dzērves un mirušais atkal ir augšāmcēlies.

Inkognito?

Jāsāk ir tieši tad, kad nekā nav. Un man nekā nav, tātad ir jāsāk. Jāizkaisa domas vējā un jāgaida, kas notiks.

Kad tik sākums ir, tad jau gals no sevis nāks. /Latviešu sakāmv./