Man nav ne jausmas, no kurienes rodas tā sajūta, ka gribas darīt lietas, kuras darīt nedrīkst. Vai tā ir sava veida dziņa pēc kaut kā jauna? Jeb drīzāk nevēlēšanās atminēties veco? Ar varu izraujoties no savas pagātnes, cilvēks netiek laimīgs. Man šķiet, ka mainīties ir jāprot pakāpeniski un ar prātu, lai nesanāk tā, ka cilvēks pa pasauli klaiņo pats bez savas ēnas. Bez pagātnes nav nākotnes, tātad cilvēks, kurš pazudina to, kas bijis, vairs nav cilvēks. Kad es saku, ka mani tracina mana bērnība, ka es neciešu dažus savas dzīves gadus, tad tā savā veidā ir bēgšana no sevis, kas noved pie absolūti nevajadzīgām skumjām. Cenšos mācīties, ka ir jāsamierinās ar to, kas ir bijis, un jāpieņem tas kā fakts, kas nekad vairs neatkārtosies. Tas mani nomierina. Lai kā arī bijis, tagad tā vairs nav, un ar tādu skatu arī jādodas uz priekšu.
