Rīga 20. gadsimta sākuma pastkartēs

Viņai šodien gadiņš

Lasot Aleksandru Čaku, viss pēkšņi šķiet tik savādi skaists...
Pat Rīga,
kurai dvēsele
caur burtiem iedota.

"Visas grāmatas, no kurām cilvēkus mācīja divdesmit piecus gadus atpakaļ, tagad ir nepareizas, un tās, kuras ir labas tagad, būs nepareizas atkal pēc divdesmit pieciem gadiem, skaitot no šitā brīža. Tātad, ja viņas būs nepareizas tajā laikā, viņas ir nepareizas arī tagad, un cilvēks, kurš ir mācīts no nepareizām grāmatām, nav mācīts, viņš ir muļķots. Visas grāmatas, kas ir uzrakstītas, ir nepareizas, jo, kurš nav mācīts, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu, un, kurš ir mācīts, patiesībā nav mācīts, viņš ir muļķots, un tas, kurš ir muļķots, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu."

/Edvards Liedskalniņš/

Kad noklausījos Billija Aidola "Sweet Sixteen", man radās pēkšņa un pastiprināta interese par cilvēku, kam tā dziesma veltīta. Un ar šo Edvarda Liedskalniņa citātu arī sākas grāmata par viņu pašu, kuru, kā jūtams, izlasīšu vienā rāvienā...

Par cilvēku attiecībām

Man ķīmijā māca, ka pretpoli pievelkas. Ka molekulas ir būvētas no elementiem tā, ka to plusi un mīnusi veido nulli. Ka viens elements elektronus atdot, bet otrs pieņem. Un tagad es nesaprotu - vai ar cilvēku attiecībām ir tāpat? Vai savienoties spēj tikai tie, kas viens no otra atšķiras? Vai attiecībās ir svarīga neitralitāte, kur abi raksturi, viens uz otru iedarbojoties, kļūst līdzīgi? Bet varbūt cilvēku attiecībās nostrādā "viens dod, bet otrs ņem"? Cilvēki taču tādas staigājošas ķīmiskās laboratorijas vien ir, būvētas no maziem elementiem, kas acīm nav redzami, un, kas to lai zina, varbūt lielais attiecību noslēpums meklējams tieši šeit?

Ārā tā jaukā novembra migla, kur viss šķiet tik mierīgs un kluss. Tas pelēkais iestājies. Es pati arī tāda... Mierīga. Domīga. Pelēka. Un klausos Noru Džonsu. Novembrim jau laikam raksturīga tā mazliet vientulība. Kad jāpasēž, mazliet jāpadomā. Un jāpaglauda bizbizmārīte, kas uz galda uzsēdusies. Te viņa izpleš spārnus, te apstājas, te atkal rāpo tālāk. Un vēlāk nokrīt uz zemes. Aizmieg. Bet es vēl neaizmiegu, jo mazdrusciņ gaidu, mazdrusciņ ceru un viļos. Kā tur bija tas teiciens? Cerība ir aizkavēta vilšanās?
Nedēļa man ir pārlieku gara, un es jau mazliet aizmirstu kastaņbrūno un gaiši zilo, bet vienmēr kaut kā ausīs dun tas, ak, kā to nosaukt? Divējādās emocijas? Pušu sevi jāplēš? Kur tas viss ir palicis? Kāpēc bezdelīdziņai sejā tā saldā atdošanās izteiksme, bet no pavasara nekā? Tukši vārdi, tukšas runas, galvā jau galīga putra, un es mazliet ienīstu.
Es vispār esmu ļoti pūcīgs skuķis un savu novembri baudu tādu, kāds tas ir. Miglā tīts.

Novembris ir manējais

Ja man būtu skorpiona garastāvoklis un ja viņam paslīdētu rokas ap manu vidukli, tad es teiktu: "Lācīt, te kaut kas skan nepareizi. Paņem pāris tonalitātes augstāk." Vai arī: "Zini? Man šķiet, ka tu esi uz nepareizās ladas. No otrās tev jāpāriet uz ceturto."
Bet, ja viņa rokas būtu paslīdējušas un es pēkšņi izlemtu runāt par to, par ko man jau sen būtu jārunā un jādusmojas, tad es teiktu: "Lācīt, tavas rokas atrodas uz nepareizā korpusa." Vai arī: "Manas dvēseles stīgas nav tās, ar kurām tev būtu jāspēlējas."
Bet tas darbojas tikai uz ģitāristiem. Ķīmiķim varētu teikt tā: "Mīļais, tu iedarbojies uz mani tikpat spēcīgi, cik spēcīgi skābe iedarbojas uz hidroskīdu", bet dakterim: "Jūtu, ka tev ir pazemināta temperatūra. Vai vēlies, lai to mazliet paaugstinu?"
Oktobris no manas dzīves ir pazudis bez pēdām, tādēļ es darīšu visu, lai novembris kļūtu garāks. Lai no novembra būtu vairāk ko atcerēties un lai es justos ļoti laimīga, šīs trīsdesmit dienas baudot. Arī muļķības ir šīs baudas ietvaros. Visi dzīvie taču zina, ka cilvēkam šo augstāko baudu ir maz.