Mana Parīze

Lai arī ikdienā Parīzi pārstaigā vairāki miljoni cilvēku, es pielieku pie domas, ka Parīze ir miers. Parīze ir romantika, no kuras izvairīties nav iespējams. Man nav īsti skaidrs, kas ir tas, ar ko tā paņem, bet tas tiek izdarīts tik nemanāmi un tik skaisti, ka tās varenības priekšā cilvēks paliek bezspēcīgs. Viņš var stundām ilgi sēdēt visparastākajā kafejnīcā, blenzt uz cilvēkiem un jautāt: "Kā pasaulē vēl var būt tāda vieta, kur es esmu daļa, bet tomēr tik niecīga daļa visas apkārtesošās masas?" Un tas mūžīgi paliek kā jautājums bez atbildes, jo Parīze atbildes nesniedz, tā mudina jautāt vēl.

Un kas gan ir Parīze bez mīlestības? Arī visaukstākas sirdis nespētu Parīzē klusēt, klaiņojot lietū pa vecpilsētas šaurajām ieliņām. Uz Eifeļtorni veroties, tām sareibtu galva, un sareibtu vairāk kā no vislabākā vīna, malkota kafejnīcā, torņa pirmajā stāvā. Tās sēdētu un lūgtos: "Dievs, vairo Parīzes skaistumu!" un tā tikai atbildēs, ka muļķis ir tas, kurš to neredz... Mazie balkoniņi, ziedi uz tiem, izcakotās mājas, kas šķiet kā ar mežģīnēm apjoztas, smaržu piepildītie veikali un tik patīkami vientulīgā noskaņa - tās ir tikai dažas nianses, kas Parīzi padara tik īpašu, cik īpaša tā ir. Un tādā Parīzē es labprāt atgrieztos vēlreiz.

Ērihs Marija Remarks

• Varbūt tikai tāpēc notiek karš, ka viens cilvēks nekad pilnīgi nespēj izjust to, ko otrs cieš.

• Ai, cilvēks, tā ir visnedrošākā lieta pasaulē. Cik viegli tas saiet dēlī, to taču mēs pārāk bieži esam redzējuši. Tad jau tev jābūt kādiem desmit, divpadsmit tādiem, lai arvien kāds vēl pāri paliek, kad tos citus ķer likteņa lode.

• Karā viņa redzējusi tikai bīstamu nezvēru baru, kuri tiecas pēc viņas bērna dzīvības. Bet viņai ne reizi prātā nav ienākusi doma, ka šis apdraudētais bērns bijis tikpat bīstams nezvērs citiem bērniem, citām mātēm.

• Bezdelīdziņa ir mīļa, tas jau arī pieder pie viņas mazās dzīvītes, ja kāds atnāk, skauj viņu rokās un tad atkal aiziet, (..) viņa ieritinās man padusē un vidžina, (..) tik viegliņa, ka viņu var aiznest uz gultu, uz saliekamu dzelzs gultiņu, viņas sejā ir tik salda atdošanās izteiksme, turklāt viņa apskauj manu kaklu, (..) viņa nopūšas un trīc, un mazliet stostās, dziļi elpo un īsi iekliedzas, es raugos viņā, es visu laiku raugos viņā, es arī vēlētos būt tāds pats un klusībā jautāju: vai tas ir tas... vai tas ir tas? (..) kad eju prom un vaicāju: - Vai tu esi laimīga, bezdelīdziņ? - tad neskaitāmas reizes skūpsta mani, saverkšķī sejiņu un māj ar roku un galvu, māj un māj... Bet es eju lejup pa kāpnēm un esmu izbrīna pilns. Viņa ir laimīga; cik ātri tas notiek. Es to neaptveru. Vai tad viņa vēl joprojām nav cits cilvēks, dzīve sevī, kurā es nevaru iekļūt? Vai viņa tāda nepaliktu arī tad, ja manī plosītos visi mīlas ugunsgrēki? Ai, mīlestība - lāpa, kas krīt bezdibenī un tikai uz mirkli parāda, cik tas patiesībā dziļš.

• Viņš negribēja kļūt tik vienaldzīgs pret dzīvību un nāvi, mēs neviens to negribējām, bet karalaukā esam pazaudējuši visas mērauklas, un neviens mums nav palīdzējis! Patriotisms, pienākums, dzimtene - šos vārdus mēs paši sev vienmēr atkārtojām no jauna, lai spētu visu izturēt un attaisnot, bet tie bija tikai jēdzieni, un tur lija tik daudz asiņu, ka tās aizskaloja tos prom!

• Istabā ir dzīvība (..) Šie koki ir pirms daudziem gadiem nocirsti un sazāģēti, noēvelēti un salīmēti par noderīgām mantām, par krēsliem un gultām, bet ik pavasari sulu laika naktīs tajos atkal kaut kas rosās, tie pamostas un izstaipās, tie vairs nav rīki, krēsli un nedzīvi priekšmeti, tie atkal piedalās dzīvības strāvojumos un plūsmās tur ārā.

• Un var būt, ka man vēl bieži būs jānoņem no kamiešiem mugursoma, kad tie būs noguruši, un bieži vēl apstāšos pie krustcelēm un robežām, un kaut kas būs jāatstāj un jāpaklūp, un jāpakrīt, bet gribu atkal celties un nepalikt guļam, gribu iet tālāk un negriezties atpakaļ. Varbūt es nekad vairs nespēšu būt īsti laimīgs, varbūt karš to ir satriecis un būšu arvien mazliet atsvešināts un nekur nejutīšos īsti mājās, tomēr nekad arī nebūšu pavisam nelaimīgs, jo arvien atradīsies kas tāds, kas mani balstīs, un kaut arī tās būtu tikai manas rokas vai koks, vai elpojošā zeme.
  

/Mājupceļš

Ērihs Marija Remarks

• Viņš iesaka pārvērst kara pieteikšanu par tādiem kā tautas svētkiem ar ieejas maksu un mūziku, kā uz vēršu cīņām. Arēnā jāiznāk abu valstu ministriem un ģenerāļiem peldbiksītēs un jāizkaujas savā starpā ar rungām. Uzvarējusi būs tā valsts, kuras pārstāvji paliks dzīvi. Tā būtu vienkāršāk un taisnīgāk, nekā likt cīnīties ļaudīm, kam karš ir vienaldzīgs.

• Redzi, ja tu pieradināsi suni rīt kartupeļus un pēc tam noliksi tam priekšā gaļu, tas tik un tā grābs ciet gaļu, tāpēc ka tāda ir suņa daba. Un, ja tu dosi cilvēkam kaut drusciņ varas, ar viņu būs tāpat, viņš grābs to ciet. Tas ir dabiski, jo cilvēks ir un paliek divkājains lopiņš, un tas mazumiņš godprātības arī viņam klāj tikai virspusi - kā maizes šķēli klāj plāna tauku kārtiņa.
  

• To mēs mākam - sist kārtis, lamāties un karot. Daudz tas nav, ja cilvēkam ir divdesmit gadi, un tomēr, šķiet, tā kā par daudz.

• Šī nejaušības visspēcība padara mūs vienaldzīgus. Pirms dažiem mēnešiem es sēdēju blindāžā un spēlēju skatu; pēc brīža piecēlos un devos apciemot paziņas citā patvertnē. Atgriezies es ieraudzīju, ka no blindāžas nekas nav palicis pāri - tiešs trāpījums pārvērtis to drupu kaudzē. Devos atpakaļ un ierados īstajā brīdī, lai palīdzētu atrakt pa to laiku aizbērto aizsargbūvi.

• Bijušais nekad vairs neatgriezīsies. Tas pieder citai pasaulei, kura mums zudusi.

• Mēs mājotu bijušajā un izstaigātu vecās takas; mēs atcerētos sendienu ainas un, vērodami tās, justos aizkustināti. Bet tas būtu tāpat, it kā mēs domīgi vērtos mirušā biedra fotoattēlā - tie ir viņa vaibsti, tā ir viņa seja, un dienas, kas aizvadītas kopā, atmiņā ataust maldinoši dzīvas, taču viņa paša vairs nav.

• Viesuļuguns, sprostuguns, uguns aizsegs, mīnas, gāzes, tanki, ložmetēji, rokas granātas... - Vārdi, vieni vārdi, bet tie ietver sevī visas pasaules šausmas.

• Šausmas var paciest, ja, gari neprātojot, pakļaujas tām, bet tās tevi nokauj, līdzko par tām lauzi galvu.

• Bailība mums ir pasveša, - nāves bailes, tiesa, mums zināmas, taču tas ir kas cits, tas ir katram asinīs.

• Es jūtu viņai līdzi, bet vienlaikus man viņa liekas drusku pastulba. Lai taču viņa liekas mierā, Kemmerihs tik un tā ir beigts (..) Cilvēkam, kas redzējis krītam daudzus, grūti saprast, ka tik sāpīgi pārdzīvo viena kritušā nāvi.

• Vai tas nav savādi (..) Mēs taču esam šeit, lai aizstavētu savu tēvzemi. Bet franči arī ir šeit, lai aizstāvētu savējo. Kam tad nu ir taisnība?

• - Kāpēc tad mēs vispār karojam? - jautā Tjādens. Kats parausta plecus. - Acīmredzot jābūt kādam, kam tas ir izdevīgi.

• Būtībā neviens karu nevēlas, un tomēr tas pēkšņi ir klāt. Mēs negribējām karot, citi apgalvo, ka arī nav gribējuši, bet plūcas puspasaule.

/Rietumu frontē bez pārmaiņām

Bauda, ko ir vērts ciest atkārtoti

Dzīve ir skaista, bet ar viņu tad tas arī ir viss. Ja viņš ir viņam tikai līdzīgs, ar to taču nepietiek? Būtu muļķīgi visiem mānīties un beigās saprast, ka nekas no tā visa nav bijis īsts, ka viss mūžs ir vadīts vienos vienīgos melos.
Kā divi akli radījumi mēs maldītos tumsā, viens domājot, ka otrs ir īsts un labs, bet otrs, ka pirmais ir kareivis. Bet tas taču nav tas, pēc kā es dzenos. Lai gan, es jau nemaz nezinu, pēc kā es dzenos. Reizēm liekas, ka tas viss ir ļoti vienkārši, bet mānīt sevi būtu īstena muļķība. Tad jau labāk uzreiz padoties dzīvei, nevis kļūt aklai arī dienasgaismā.
Un kā lai dzīvo tādi cilvēki kā es? Kā lai dzīvo tie, kas visas baudas atrod tikai grāmatās? Es varētu sevi uzrakstīt vārdos, uzrakstīt pati savu patiesību un ievīt savu stāstu svešos stāstos, bet ar to manam garam būtu par maz. Tad es vairs nebūtu īsta. Es pazaudētu sevi kaut kur starp lapām, aizņemtos galveno varoņu raksturus un pārlieku dziļi justu līdzi viņu problēmām. Es pat pieņemtu viņu nelaimes. Teiktu, ka tās ir manējās. Spētu skumt par tām, mīdīt savu laimi, lai justos viņiem piederīga.
Varbūt tur tas suns ir aprakts - ka es nejūtos šeit gluži piederīga? Ka man ir vajadzīgs kaut kas dziļāks, kaut kas, ko pārzināt, kaut kas, ko līdz galam saprast... Šobrīd es aizskāru divas sev svarīgas tēmas, bet cēlonis tām abām ir viens - Remarks. Bet viņa dēļ radušās pārdomas ir nevis pārdomas, bet gan īstena bauda.