Dzīve ir skaista, bet ar viņu tad tas arī ir viss. Ja viņš ir viņam tikai līdzīgs, ar to taču nepietiek? Būtu muļķīgi visiem mānīties un beigās saprast, ka nekas no tā visa nav bijis īsts, ka viss mūžs ir vadīts vienos vienīgos melos.
Kā divi akli radījumi mēs maldītos tumsā, viens domājot, ka otrs ir īsts un labs, bet otrs, ka pirmais ir kareivis. Bet tas taču nav tas, pēc kā es dzenos. Lai gan, es jau nemaz nezinu, pēc kā es dzenos. Reizēm liekas, ka tas viss ir ļoti vienkārši, bet mānīt sevi būtu īstena muļķība. Tad jau labāk uzreiz padoties dzīvei, nevis kļūt aklai arī dienasgaismā.
Un kā lai dzīvo tādi cilvēki kā es? Kā lai dzīvo tie, kas visas baudas atrod tikai grāmatās? Es varētu sevi uzrakstīt vārdos, uzrakstīt pati savu patiesību un ievīt savu stāstu svešos stāstos, bet ar to manam garam būtu par maz. Tad es vairs nebūtu īsta. Es pazaudētu sevi kaut kur starp lapām, aizņemtos galveno varoņu raksturus un pārlieku dziļi justu līdzi viņu problēmām. Es pat pieņemtu viņu nelaimes. Teiktu, ka tās ir manējās. Spētu skumt par tām, mīdīt savu laimi, lai justos viņiem piederīga.
Varbūt tur tas suns ir aprakts - ka es nejūtos šeit gluži piederīga? Ka man ir vajadzīgs kaut kas dziļāks, kaut kas, ko pārzināt, kaut kas, ko līdz galam saprast... Šobrīd es aizskāru divas sev svarīgas tēmas, bet cēlonis tām abām ir viens - Remarks. Bet viņa dēļ radušās pārdomas ir nevis pārdomas, bet gan īstena bauda.
Kā divi akli radījumi mēs maldītos tumsā, viens domājot, ka otrs ir īsts un labs, bet otrs, ka pirmais ir kareivis. Bet tas taču nav tas, pēc kā es dzenos. Lai gan, es jau nemaz nezinu, pēc kā es dzenos. Reizēm liekas, ka tas viss ir ļoti vienkārši, bet mānīt sevi būtu īstena muļķība. Tad jau labāk uzreiz padoties dzīvei, nevis kļūt aklai arī dienasgaismā.
Un kā lai dzīvo tādi cilvēki kā es? Kā lai dzīvo tie, kas visas baudas atrod tikai grāmatās? Es varētu sevi uzrakstīt vārdos, uzrakstīt pati savu patiesību un ievīt savu stāstu svešos stāstos, bet ar to manam garam būtu par maz. Tad es vairs nebūtu īsta. Es pazaudētu sevi kaut kur starp lapām, aizņemtos galveno varoņu raksturus un pārlieku dziļi justu līdzi viņu problēmām. Es pat pieņemtu viņu nelaimes. Teiktu, ka tās ir manējās. Spētu skumt par tām, mīdīt savu laimi, lai justos viņiem piederīga.
Varbūt tur tas suns ir aprakts - ka es nejūtos šeit gluži piederīga? Ka man ir vajadzīgs kaut kas dziļāks, kaut kas, ko pārzināt, kaut kas, ko līdz galam saprast... Šobrīd es aizskāru divas sev svarīgas tēmas, bet cēlonis tām abām ir viens - Remarks. Bet viņa dēļ radušās pārdomas ir nevis pārdomas, bet gan īstena bauda.
