Ir saulaina jo saulaina trešdienas pēcdiena. Sēžu lekcijā, skaitu mušiņas griestos. Ik pa laikam pierakstu te kaut ko par organismiem, te kaut ko par vielmaiņu, par gametām, par somatiskajām šūnām, un mans garastāvoklis ir pacilāts, savādi priecīgs. Vēl pirms pāris dienām es biju gatava upurēt visus līdz šim nospraustos mērķus saistībā ar studijām medicīnas fakultātē, bet tagad jūtos gluži kā ieguvusi jaunus spēkus. Ir vienkārši jāiet un jādara, un tā ir visa māksla. Jāsaprot, jāiemācās, un tad arī viss man izdosies.
Pēkšņi manas domas pārtrauc auditorijā sākusies kņada. Trešā rindā kāds jautā: "Skolotāj, bet var taču darīt arī citādi?" Un viņa atbild: "Var, bet eksāmena labotājiem tas nepatiks. Bet jūs neuztraucieties, es iemācīšu, kā jums ir jādomā!"
Tajā brīdī... Nuja, pat ļoti. Sapnis kapitulēja, sašķīstot sīkās lauskās. Paga, tiešām sapnis? Varbūt - muļķība? Kļūdaina savu domu formulēšana? Nepareizi izvēlēta vieta, kur atrasties?
Es neesmu cilvēks, kuru var iemācīt domāt. Es gribu domāt pati, nevis domāt to, ko man liek domāt. Cik reižu gan cilvēki ir mēģinājuši manas domas izmainīt, pakļaut mani kaut kādiem uzskatiem, pārbaudīt manu uzskatu noturību, savējos ar varu man uzspiežot, bet, pie velna, nu tam ir jādara gals! Citādi iznāks, kā Ziedonis rakstīja: "Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās."
Vai zini, šī taisnību pilnā pasaule, - es gribu sev savējo!
Vai zini, šī taisnību pilnā pasaule, - es gribu sev savējo!
