Es vairs nesaprotu, kā tā var būt. Kā tā pasaule tik dīvaini iekārtota. Zem saulītes itin nekas nav vienkāršs, un nav tam cilvēkam varas pār sevi, pār domām savām un darbiem, un jūtām.

Gribētos iemīlēt. Iemīlēt to, kam es rūpu. Izmest no sirds, kas aizmirst par mani pat atcerēties. Klusē, sirds, sēdi reiz mierā, vietas tev šeit vairs nav.

Es viņā reiz iemīlējos

Pasaule it kā iestrēgusi... Un iestrēgsti vēl. Lai mūžīgi zālīte zaļo un mūžīgi pienenes zied. Lai strazdi dzied savu saldeno dziesmu, lai saulīte rītos man pretī skrien. Es pacelšu acis pret debesīm zilām, savas rokas pretī tev stiepšu. Tu apskausi mani, es sajūsmā spiegšu: "Klāt esi, mans mīļotais pavasari!"

Vakardien pacēlās tāda ļoti interesanta tēma, kurai nav ne gala, ne malas, bet kura katru dienu mēdz parādīties, un tā ir piedošana.
Daudzi man ir teikuši, ka es sevī krāju pārāk lielas dusmas un ka es neprotu piedot. Man tomēr šķiet, ka, ja cilvēks ir teicis vai darījis ko sliktu, viņš tās dusmas ir pelnījis. Pieņemu, ka ne ilglaicīgas, jo cilvēki mēdz kļūdīties un veikt nepareizus lēmumus, bet, tā kā es esmu persona, kas sevi vērtē diezgan augstu, es nekad neaizmirstu pret sevi vērstās negācijas. Arī nejaušās. Katrs sliktais vārds, ko man kāds ir teicis, katra nodevība un katrs pret mani vērstais nelāgais darbs tiek noglabāts kaut kur zemapziņā un pacelts brīžos, kad man tas kļūst izdevīgi.
Tādēļ es pati no sevis mācos. Cenšos nedarīt to, par ko pati uz citiem dusmotos, cenšos neteikt vārdus, kurus pati noglabātu zemapziņā, un cenšos nerīkoties tā, ko pati vēlāk sauktu par nodevību.

Tie skujeņi

Palūkojies, un tad tev viss taps skaidrs. Aizkari aizvērti, logs ir vaļā. Sieviete rītakleitā, svaigu bulciņu smarža. Kafijas krūze, trīs kaltētas rozes. Kūpoša tējkanna uz palodzes, mazs puķains galdautiņš. Fonā piecdesmitie un melnbaltā filma. Tu skaties.
Es bieži mēdzu iedomāties dzīvi svešos logos. Pretī veikalam, kurā vienmēr pēc skolas iegriežos, ir māja, un es bieži ieskatos kāda sveša dzīvokļa logos. Aizkari tur ir kastaņu krāsā, uz palodzes aug skujeņi podiņos, iekšā mēbeles no koka un viss šķiet ļoti spodrs un tīrs. Es iedomājos, kādi cilvēki tur varētu dzīvot. Viņi noteikti ģērbjas skaisti un vienmēr labi smaržo, viņi gatavo veselīgu ēdienu, brīvdienās bauda aktīvu atpūtu, viņiem istabā ir klavieres, kuras tiek spēlētas tikai tad, kad glāzēs saliets labākais sarkanvīns...
Jā, dīvaini. Varbūt brīdī, kad es svešā logā ieskatos, es ieraugu nevis to, kas tur ir patiesībā, bet gan to, kas es tur vēlētos būt. Jo es jau tajos logos neko neredzu. Pliki skujeņi, pliki aizkari, kaut kādas ozolkoka mēbeles... Un dzīvē tāpat. Izdzirdu vārdus un tulkoju tos tā, kā šķiet, nevis kā ir patiesībā.

Andris Stavro

• Meitene taupīs, staigās izsalkusi un izturēs citas grūtības, pirms apvilks citas meitenes drēbes, lai valkātu. Es apvilkšu rupja maisa audekla kankarus, pirms valkāšu cita vīrieša drēbes, un tas ir tikai viens solis no tā, lai paņemtu cita puikas meiteni vai citas meitenes puiku. /Edvards Liedskalniņš/

• Viss, ko mēs darām, atstāj savu iespaidu, bet šitas atstāj lielāku iespaidu uz meiteni nekā uz puiku vai vīrieti, jo meitenes augums, prāts un visa viņas būtība ir jūtīgāka, un tādēļ tas atstāj lielāku iespaidu - un kāpēc gan būtu jātuvojas kāda cita iespaidam? /Eduards Liedskalniņš/

• Mēs vienmēr tiecamies pēc pilnības. Mēs esam tikai viena puse no pilna veseluma, vīrietis ir lielākā un stiprākā puse un sieviete ir otra. Lai būtu pilnīgs, ir jābūt diviem, bet tur, kur divi, tur nav vietas trešajam, tāpēc trešā partija tiek atstāta, lai ietu kaut kur citur ar sūrām sajūtām. /Edvards Liedskalniņš/
  

• Puikas un meitenes sāk kā draugi un beidz kā vīlušies mīlētāji, tagad ļaujiet man jums teikt. Tēviņi un mātītes nekad nav draugi, draugs negribēs neko no drauga, bet puika vai meitene, viens vai otrs, agrāk vai vēlāk prasīs mazu buču, tāpēc viņi nav draugi, viņi ir mīlētāji. /Edvards Liedskalniņš/
  

• Visas grāmatas, no kurām cilvēkus mācīja divdesmit piecus gadus atpakaļ, tagad ir nepareizas, un tās, kuras ir labas tagad, būs nepareizas atkal pēc divdesmit pieciem gadiem, skaitot no šitā brīža. Tātad, ja viņas būs nepareizas tajā laikā, viņas ir nepareizas arī tagad, un cilvēks, kurš ir mācīts no nepareizām grāmatām, nav mācīts, viņš ir muļķots. Visas grāmatas, kas ir uzrakstītas, ir nepareizas, jo, kurš nav mācīts, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu, un, kurš ir mācīts, patiesībā nav mācīts, viņš ir muļķots, un tas, kurš ir muļķots, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu. /Edvards Liedskalniņš/

• Izglītības galvenais pamats ir pašcieņa. Neviens, kam trūkst pašcieņas, nevar tikt izglītots. /Edvards Liedskalniņš/

• Ja jums nav labprātības mācīties, jūs paliksiet kā dzīvnieki, un ja jūs darāt lietas, kas nav labas un pareizas, jūs būsiet zema persona, un ja jūs ticat lietām, kuras nevar pārbaudīt, katra plānprātīga persona var jūs vadīt, un ja jums trūkst atzinības, šitas atņem pamudinājumu darīt labu, un ja jums trūkst paškontroles, jūs nekad nezināsiet mēru. /Edvards Liedskalniņš/

/Koraļļu pils. Edvarda Liedskalniņa dzīves stāsts./

Es lasīju, taču pie taisnības netiku. Tikai sapratu, ka viņš zināja to, par ko mums nav ne jausmas. Ka viņš noliedza to īstenību, kuru par īstu vēl uzskatām mēs. Ka viņš pasauli uztvēra tā, kā mēs, iespējams, to nekad nespēsim uztvert. Ka mīlestība spēj darīt brīnumus...