Palūkojies, un tad tev viss taps skaidrs. Aizkari aizvērti, logs ir vaļā. Sieviete rītakleitā, svaigu bulciņu smarža. Kafijas krūze, trīs kaltētas rozes. Kūpoša tējkanna uz palodzes, mazs puķains galdautiņš. Fonā piecdesmitie un melnbaltā filma. Tu skaties.
Es bieži mēdzu iedomāties dzīvi svešos logos. Pretī veikalam, kurā vienmēr pēc skolas iegriežos, ir māja, un es bieži ieskatos kāda sveša dzīvokļa logos. Aizkari tur ir kastaņu krāsā, uz palodzes aug skujeņi podiņos, iekšā mēbeles no koka un viss šķiet ļoti spodrs un tīrs. Es iedomājos, kādi cilvēki tur varētu dzīvot. Viņi noteikti ģērbjas skaisti un vienmēr labi smaržo, viņi gatavo veselīgu ēdienu, brīvdienās bauda aktīvu atpūtu, viņiem istabā ir klavieres, kuras tiek spēlētas tikai tad, kad glāzēs saliets labākais sarkanvīns...
Jā, dīvaini. Varbūt brīdī, kad es svešā logā ieskatos, es ieraugu nevis to, kas tur ir patiesībā, bet gan to, kas es tur vēlētos būt. Jo es jau tajos logos neko neredzu. Pliki skujeņi, pliki aizkari, kaut kādas ozolkoka mēbeles... Un dzīvē tāpat. Izdzirdu vārdus un tulkoju tos tā, kā šķiet, nevis kā ir patiesībā.
Es bieži mēdzu iedomāties dzīvi svešos logos. Pretī veikalam, kurā vienmēr pēc skolas iegriežos, ir māja, un es bieži ieskatos kāda sveša dzīvokļa logos. Aizkari tur ir kastaņu krāsā, uz palodzes aug skujeņi podiņos, iekšā mēbeles no koka un viss šķiet ļoti spodrs un tīrs. Es iedomājos, kādi cilvēki tur varētu dzīvot. Viņi noteikti ģērbjas skaisti un vienmēr labi smaržo, viņi gatavo veselīgu ēdienu, brīvdienās bauda aktīvu atpūtu, viņiem istabā ir klavieres, kuras tiek spēlētas tikai tad, kad glāzēs saliets labākais sarkanvīns...
Jā, dīvaini. Varbūt brīdī, kad es svešā logā ieskatos, es ieraugu nevis to, kas tur ir patiesībā, bet gan to, kas es tur vēlētos būt. Jo es jau tajos logos neko neredzu. Pliki skujeņi, pliki aizkari, kaut kādas ozolkoka mēbeles... Un dzīvē tāpat. Izdzirdu vārdus un tulkoju tos tā, kā šķiet, nevis kā ir patiesībā.
