Staigāju pa pļavu kopā ar suni, klausos mūziku. Saulīte spīd acīs, visa zeme vizuļo. Salna zemi noklājusi, uz lapiņām apsēdusies. Kaut kā tā dīvaini paliek. Ko es to mūziku klausos? Kamēr daba vēl atsakās dusēt, jāklausās viņā.

Vienpadsmitos vakarā man suns jāved pastaigā

Es vienmēr esmu baidījusies no tumsas. Baidījusies no nakts, no melnuma, baidījusies no tā, ka es nezinu, kas tur atrodas. Tā teikt, baidījusies no baidīšanās, bet bailes jāpārvar. Stāvu pagalma vidū, vējš svilpo garām, ietriecas eglēs un tad skrien tūliņ atpakaļ, apgriežas apkārt, sakustina kokus, koku ēnas paslēpj gaismu, gaisma saraujas, it kā mazliet iekaucas, notrīs, šķiet, ka mazliet elpo, tad atkal apklust, apkārt pastaigā, visur dzirdami soļi un visur čab kastaņu lapas, norimst, apsēžas, dzīvo. Viss it kā dzīvo. Atdzīvojies. Lien ap mani un neganti smejas.
Un tad es pēkšņi saprotu, ka, lai nebaidītos, ir jāiepazīst. Jāpaskatās zvaigznēs, jānomēra, cik debesis platas. Un tādas pašas jau kā vasarā vien ir, kad es ne no tumsas, ne lapu čaboņas nebaidījos. Gulēju naktī uz akmens un skaitīju zvaigznes, meklēju dārzā avenes un pļāvu tur pagalmā zāli, tādas, lūk, bija manas bailes, un kā tad var baidīties no tā, kas tev tik mīļš un tik tuvs, un tik sirdij pazīstams? Pazīstams pat nav īstais vārds, tas tavs, un no sava nav jābaidās!

Pilsēta un nepilsēta

Trešā diena laukos. Vēl divas palikušas, un es jau sāku pierast.
Pilsēta un lauki tomēr tik ļoti atšķiras. Ne jau tikai tāpēc, ka laukos var noglāsīt zemi, bet arī tāpēc, ka tur cilvēks nav vientuļš. Pilsētā gribas kaut kur iet, gribas kaut ko darīt, gribas satikt citus cilvēkus, a laukos ko? Ej viens pastaigā kaut skaļi dziedādams, un neviens tev neko nepārmet. Rīgā mēdzu pārdzīvot, ja man ir garlaicīgi, bet te tas viss šķiet ļoti dabīgi. Esi draugs pats sev, un ar to arī pietiek. Neviens pat neatceras, ka esi dzīvs. Un ko tad atcerēties? Tu taču esi laukos!

Labi gan, ka tas pāriet.
Viss pāriet. Un neko nevar paturēt.

Mammīte man reiz teica: "Puķes jālej regulāri", bet aizmirsa pieminēt, kurā vārdā jāmeklē uzsvars.
Es sameklēju "regulāri". Tad nu es tās puķes regulāri nekad neapleju. Bet vai tad man nav taisnība?

Otrās iespējas nebūs. Diemžēl

Es noskrēju atspoles skrējienu un piegāju pie skolotājas paprasīt, kāds ir mans rezultāts.
- Pieci, - viņa teica.
- Pieci? Kā pieci? Es varu pārkārtot?
- Pārkārtot? Kāpēc pārkārtot?
"Nē, tas nu gan ir jautājums... Pārkārtot, jo man ir pieci! Un pieci - tas ir slikti!" es pie sevis domāju.
Un tad viņa teica, ka dzīvē man neviens nekad nedos otro iespēju, tāpēc arī tagad man otrā iespēja netikšot. Visu labāko, kas man ir, ir jāizliek pirmajā reizē.
Tas mani sāpināja.
Nav jau tā, ka es būtu dzīvē pieļāvusi ļoti daudz kļūdu, bet ir bijušas dažas neveiksmes, kuras, ak, man tik ļoti gribētos mainīt. Vai dažas situācijas, kurās neesmu sevi pierādījusi kā labāko iespējamo cilvēku pasaulē.
Un tagad šīs situācijas tā mazliet sāpīgi pazib gar acīm. Es taču būtu varējusi... Ja vien būtu zinājusi... Jā, nežēlīgi. Bet tāda šī dzīve ir.