Saldi atdoties šim brīnumu pilnajam mirklim - tāds ir mans vienīgais ceļš. Lai arī tas dubļiem un akmeņiem klāts, lai arī riepu izdangāts, lai kaut simtiem mašīnu pabrauc man garām, smiltis un putekļi aizver man acis, es stāvēšu un neiešu atpakaļ. Stāvēšu spītīgi un stalti kā egle, kā simtgadīgs ozols, kā priede, kas nelokās vējā, ko neplēš ne vētras, ne sals. Varat ceļmalā stāties, varat mēģināt atrunāt, bet es stāvēšu un neiešu atpakaļ.

Kad biju maza, es nepazinu robežas. Es neaptvēru, cik liels ir mūsu dzīvoklis, neaptvēru, cik liela ir Rīga, tāpat man nebija ne jausmas, cik sīka vai cik ievērojama uz citu valstu fona ir Latvija un cik niecīga patiesībā ir Zeme, ja uz to lūkojas citu planētu acīm. Es nezināju, ka brīdī, kad tiek nosvinēti Jāņi, gads sāk ceļu uz otru pusi. Ka nebūs vairs naktis, kurās nepaliek tumšs, toties novītīs ziedi un kokiem nokritīs lapas... Ka atkal iestāsies rudens...

Apzinoties šo robežu, es savu gadu padaru īsāku. Agrāk man vasara šķita nebeidzama, taču tagad tās beigas iestājas ātrāk kā plānots. Un tā ar visām robežām. Tās vienkārši padara dzīvi īsāku.

Tu man kā saule un ūdens

Cilvēk, tu uzvedies kā puķe. Kā nožēlojams stiebrs, kas nomaldījies savā aklumā un kura prāts tiecas tikai pēc ūdens un saules. Tev nav pamata. Savas muļķīgās saknes tu esi iespiedis svešā zemē, zemē, kura tev nepieder un nekad nepiederēs. Tu audz, jo par tevi kāds rūpējas. Tu audz, jo savā pakļautībā tevi paņēmuši citi. Tu stiep savu sīko galotnīti pretim saulei, tu kliedz pēc ūdens un, kad to saņem, tu tīksmībā lokies un kusties, un vizuļo, un priecē svešus acu skatus. Bet ko tu, nožēlojamā puķe, darītu, ja saules un ūdens nebūtu? Vai - ja tie piepeši tevi pamestu? Ja nebūtu zemes, kas tevi glāsta un tur tavas saknes? Vai - ja tā pēkšņi liktu tev aiziet? 

Tu pazustu. 

Tu novīstu. 

Tu ātri vien sabruktu un tava zaļā masa pārvērstos pīšļos. Bet pīšļi, ak, tavi pīšļi izgaistu, un neviens nekad neatminētos par tiem pat atcerēties, jo - kam tad ir vajadzīga tāda neglīta, novītusi, sakaltusi un sevī nomaldījusies puķe?

Bet, redzi, cilvēk, tu neesi puķe. 

Celies. 

Un audz. 

Tavas kājas atrodas uz zemes, nevis zem tās, un tu spēj pa to pārvietoties. Izkusties, ja tevi neapmierina vieta, kur tu atrodies. Iebilsti, ja tevi neapmierina tas, kā pret tevi izturas. Aizej prom, ja jūties slikti. 

Jo - tu nedrīksti kļūt atkarīgs. 

Tu nedrīksti būt kāda varā. 

Paturi prātā - cilvēk, tu neesi puķe. 

Savu paša laimi pieturēt sev, gan vispirmākā gudrība ir šī: turi sevi par vislaimīgāko. Ar to nevienam citam neesi atņēmis viņa laimes, bet sevi darījis gan laimīgu. Turpretī, turēdams sevi par visnelaimīgāko, neesi darījis jau neviena laimīga, bet sevi pašu par nelaimīgu, un vairāk nekā. /Reinis Kaudzīte/

Jocīgi tie cilvēki. Paši nemaz sev neatzīst, cik laimīgi ir...

Mierinājums

Kad atkal gribas sūkstīties par to, cik mūsdienās viss ir dārgs, mīļie, atcerieties, lūdzu, par dabu. Kad jūs sēžat pļavā, lūkojaties uz smilgām, vērojat mazos kukaiņus, kas šķietami bezmērķīgi kūņojas pa pļavas irdeno smilti, kad jūs jūtat vēju pieskaramies saviem plakstiem un dzirdat putnu čivināšanu tuvējos kokos, kad jūs redzat sauli noglāstām bērzu smalkos stumbrus un mākoņus slīdot uz mežmalas pusi, vai jums neienāk  prātā - jā, tāds, lūk, ir miers? Miers, kas tiek sniegts jums bez maksas.

Man šķiet, mierinājums ir tas, ko daba mums sniedz. Mierinājums, kura cilvēkam tik ļoti trūkst. Neviens cits otram nevar sniegt to, ko cilvēkam sniedz daba. Bet - ko tad daba tādu dara? Nu neko jau. Cilvēks pats kaut kā ārstējas, pie dabas krūtīm pieglaudies...

Mīļais Dievs, likteni, dzīve, godīgi sakot, es varētu visiem jums skūpstīt rokas, kuri no jums tur augšā sēž un pār mani valda, bet pēc iepriekš rakstītā taču iznāk - tagad es esmu absolūti laimīga!