Kad atkal gribas sūkstīties par to, cik mūsdienās viss ir dārgs, mīļie, atcerieties, lūdzu, par dabu. Kad jūs sēžat pļavā, lūkojaties uz smilgām, vērojat mazos kukaiņus, kas šķietami bezmērķīgi kūņojas pa pļavas irdeno smilti, kad jūs jūtat vēju pieskaramies saviem plakstiem un dzirdat putnu čivināšanu tuvējos kokos, kad jūs redzat sauli noglāstām bērzu smalkos stumbrus un mākoņus slīdot uz mežmalas pusi, vai jums neienāk prātā - jā, tāds, lūk, ir miers? Miers, kas tiek sniegts jums bez maksas.
Man šķiet, mierinājums ir tas, ko daba mums sniedz. Mierinājums, kura cilvēkam tik ļoti trūkst. Neviens cits otram nevar sniegt to, ko cilvēkam sniedz daba. Bet - ko tad daba tādu dara? Nu neko jau. Cilvēks pats kaut kā ārstējas, pie dabas krūtīm pieglaudies...
