Skumīgi. Bet es zinu, ka viss nokārtosies pats no sevis. Piekrītu, ka nav nemaz tik viegli, bet visas sāpes taču pāriet.
Viņa uzlika galvā savu balto cepuri un devās naksnīgajās ielās. Milzīgās pērles kā spožas zvaigznes rotājās zem viņas sirds. Acis? Ak, tās gan bija gaišas. Pat melnajā tumsā es manīju tās izstarojam savādu gaismu. Tajās šalkoja jūra un ducināja pērkons, ja spējat man ticēt. Viņas rokas mirdzēja tik trauslās krāsās, ka man bija bail uz tām pat paskatīties. Porcelāns, es nodomāju. Un zīds ir viņas mati. Kā zemē krītoši santīmi skan viņas atvadu vārdi.
Tikai skumīgi gan ir mazliet.
Viņa uzlika galvā savu balto cepuri un devās naksnīgajās ielās. Milzīgās pērles kā spožas zvaigznes rotājās zem viņas sirds. Acis? Ak, tās gan bija gaišas. Pat melnajā tumsā es manīju tās izstarojam savādu gaismu. Tajās šalkoja jūra un ducināja pērkons, ja spējat man ticēt. Viņas rokas mirdzēja tik trauslās krāsās, ka man bija bail uz tām pat paskatīties. Porcelāns, es nodomāju. Un zīds ir viņas mati. Kā zemē krītoši santīmi skan viņas atvadu vārdi.
Tikai skumīgi gan ir mazliet.
