Dažreiz man liekas, ka dzīvē nav nekā baismāka par laiku. Nē, patiesi. Laiks nežēlo. Tas vai nu skrien ātrāk par visu vai arī stāv uz vietas un nedomā kustēt. Brīžos, kad ir labi, laiks paskrien nemanot, bet, kad ir slikti, tas apstājas. Un divdesmit minūšu vietā paiet divas.
Es bieži vien bīstos no fakta, ka dzīve var paskriet nemanot. Ka varu attapties vecumā un saprast, ka neko labu savā dzīvē neesmu paveikusi. Un tas viss tikai tādēļ, ka ir trūcis laika. Lai gan pieaugušie saka: "Tev par to vēl nav jāraizējas," es tik un tā baidos. Jo, redziet, neesmu pat pamanījusi, ka otrais gada mēnesis ir teju cauri un ka drīz vien būs vasara, bet pēc tam atkal jauns pavasaris.
Bet varbūt, ka īstenā problēma slēpjas faktā, ka cilvēki pārlieku daudz lūkojas nākotnē. Lūkojas uz nākamo ceturtdienu, uz nākamo vasaru...Un tādēļ dzīve arī paskrien.
Kā to labot, man nav ne jausmas.
Jo apstāties, redziet, negribas, bet skriet uz priekšu arī žēl.
Es bieži vien bīstos no fakta, ka dzīve var paskriet nemanot. Ka varu attapties vecumā un saprast, ka neko labu savā dzīvē neesmu paveikusi. Un tas viss tikai tādēļ, ka ir trūcis laika. Lai gan pieaugušie saka: "Tev par to vēl nav jāraizējas," es tik un tā baidos. Jo, redziet, neesmu pat pamanījusi, ka otrais gada mēnesis ir teju cauri un ka drīz vien būs vasara, bet pēc tam atkal jauns pavasaris.
Bet varbūt, ka īstenā problēma slēpjas faktā, ka cilvēki pārlieku daudz lūkojas nākotnē. Lūkojas uz nākamo ceturtdienu, uz nākamo vasaru...Un tādēļ dzīve arī paskrien.
Kā to labot, man nav ne jausmas.
Jo apstāties, redziet, negribas, bet skriet uz priekšu arī žēl.
