Kopš mana pirmā raksta gads jau riņķī, ziniet. Gads un viena diena, lai būtu precīzāk. Es jūtos labi. Daudz pārmaiņu notikušas, pietam tādas, par kurām nebija ne jausmas. Ja kāds man teiktu, ka nedēļa ir ilgi, pie velna viņu. Kas ir nedēļa? Gads jau ir maz. Bet pārmaiņu tajā daudz.
Es nevaru saprast, vai gada laikā rakstu tik maz ir tāpēc, ka slinkoju rakstīt vai ka rakstīto mēdzu dzēst ārā. Laikam jau abi. Bet arī tā ir labi.
Īstenībā, katrā manā rakstā ir briesmīgi dziļas idejas. Briesmīgi uzmācīgas, bet patīkamas pagātnes atmiņas. Ne katram tulkojamas. Vai saprotamas. Bet, ziniet, mainījies ir viss, lai cik dīvaini tas neizklausītos.
Man nekā nebija, tāpēc es sāku. Izkaisīju domas pa vējam un gaidīju, kas notiks. Notika. Īstenībā, diezgan smieklīgi (zīmīgi, jocīgi, liktenīgi, priecīgi, atkal smieklīgi), ka mans raksts ir dzimis tieši februārī. Un ka četri ir mans mīļākais skaitlis.
Es nevaru saprast, vai gada laikā rakstu tik maz ir tāpēc, ka slinkoju rakstīt vai ka rakstīto mēdzu dzēst ārā. Laikam jau abi. Bet arī tā ir labi.
Īstenībā, katrā manā rakstā ir briesmīgi dziļas idejas. Briesmīgi uzmācīgas, bet patīkamas pagātnes atmiņas. Ne katram tulkojamas. Vai saprotamas. Bet, ziniet, mainījies ir viss, lai cik dīvaini tas neizklausītos.
Man nekā nebija, tāpēc es sāku. Izkaisīju domas pa vējam un gaidīju, kas notiks. Notika. Īstenībā, diezgan smieklīgi (zīmīgi, jocīgi, liktenīgi, priecīgi, atkal smieklīgi), ka mans raksts ir dzimis tieši februārī. Un ka četri ir mans mīļākais skaitlis.
