Andra Neiburga

• Labi gan, ka tas pāriet. Viss pāriet. Un neko nevar paturēt.

• Bet Kādu neinteresē tavs liktenis, un nav ne mazākā pamata cerēt, ka kaut kas piepildīsies tikai tāpēc, ka tu to ļoti ceri vai arī tas būtu taisnīgi. Nekas šeit nenotiek un nekas šeit nenotiks pēc tavas gribas. (..) Nāk kaisle un neprasa, vai tu esi gribējis. Nāk jūtas un tevi izposta. Nāk sāpes un tevi izdedzina. Un tu stāvi.

• Pilsētā gribas par daudz iegūt - draudzību, mīlestību, atzinību. Plsētā grūti atšķirt sevi no citiem. (..) Laukos es nepārdzīvoju pat to, ka man nav draugu.

• Bet varbūt mēs nekad nepazīstam mīlestību tad, kad tā notiek. Un mīlestība ir vien pagātnes mistērija, ar ko apzeltām zaudētas attiecības, kuras mūs vairs nevar pievilt.

• Galu galā - es vienkārši sapratu, ka tur nekas nevar iznākt. Tur nekas nevar iznākt. Un, ja tur nekas nevar iznākt, tad nav ko tērēt laiku. Un, ja vīrietis kaut ko tādu izlemj, viņš neskatās atpakaļ.

• Jebkuri meli kādam sagādā iemeslu cerēt. Tā ir melu gaišā īpašība.

• No mana mīļotā nav ziņu jau mēnesi. Naktīs turu telefonu zem spilvena. Es dzīvoju pastāvīgā gaidīšanas režīmā. Man nav pašcieņas.

• Nevienas jūtas bez dievu atbalsta neturpinās ilgāk par četriem gadiem.

/Stum stum

Lasīju, patika un sāpēja. Nezinu, kāpēc. Varbūt tāpēc, ka par daudz patiesības tur. Pietam tās sāpīgās patiesības.

Monologs divatā

Nujā. Kādu laiciņu jau. Es jau pati nemaz nezinu, ko es vēlos. Pastaigu vakarā. Tēju, no rīta pasniegtu. Caurumu zeķē, bet varbūt abās. Nu, tu taču zini, par ko es runāju. Ai, ja godīgi, tad stulbi man liekas, es jau visu laiku tikai šitā, nevis skaidri, tā, kā tev patiktos. Bet man pašai viss ir skaidrs, un tad es dusmojos, ka tu neko nesaproti. Varbūt ja tu uzdotu skaidrus jautājumus, tad es arī... Nu nav man īsti interesanti, un tev jau arī vairs nē.
Es vispār mēdzu pazaudēt un tad ilgi pārdzīvot, ka esmu pazaudējusi. Dabūt sev atpakaļ, bet pazaudēt no jauna.
Bet tu nesaki man neko pretī. Ielej labāk, es pastāstīšu vēl mazliet.

Fell in love

Man patīk fizika, bet es viņu nekādīgi nesaprotu. Un nav tā, ka es necenstos saprast, drīzāk otrādi. Es lasu mācību grāmatu, pildu mājasdarbus, stundā uzmanīgi klausos, bet nekas no tā visa man nepaliek prātā. Es neko no tā neredzu notiekam realitātē.
Vienīgais, ko es no fizikas atceros, ir otrais termodinamikas likums, ka dabā var notikt tikai tādi siltumapmaiņas procesi, kuros siltums no siltākā ķemeņa pāriet uz aukstāko, pretēja siltuma pāreja nav iespējama.
Godīgi sakot, es ļoti ilgi par to domāju, līdz daba manas šaubas izkliedēja. Tik tiešām - pretēja siltuma pāreja nav iespējama.

Domas mani moka mazliet

Sen nebiju pinkšķējusi, pinkšķējusi tā no sirds, godīgi sakot, pinkšķējusi bez reāla iemesla, par muļķībām, kas mani dara vai traku. Par sīkumiem, reāliem sīkumiem, kuri nevienam nav interesanti, bet kuri mani nospiež un par kuriem vakar tā gribējās uzrakstīt.
Bet šodien es jau vairs neatceros, par ko es vakar tā pinkšķēju, godīgi sakot, es nekad to neatceros, tāpēc brīžiem šķiet, ka tam nav nekādas jēgas. Bet, ziniet, tajā brīdī paliek tik viegli un tik labi, bet reizē arī tik šausmīgi, ka jāskatās uz sevi spogulī un jāierauga, cik nožēlojami es izskatos, cik nožēlojami izskatās tas sakumpušais zvērs, kas lūkojas no spoguļa pretim ar tik noraudātām acīm. Mokošas tad kļūst domas par to, ka to zvēru tāpat neviens nemīlēs un ar tik muļķīgu un sāpju pilnu sejas izteiksmi viņš nevienam nebūs vajadzīgs. Tad es sāku pinkšķēt vēl vairāk, gluži kā tādā nebeidzamā aplī, kur viena doma tiek izdomāta, bet tās galā gaida jau nākošā.
Visas tās vakardienas domas it kā pārgāja, bet pēkšņi es atcerējos to Madonu. Sesija būs, un būtu arī man tur jābūt, bet dīvaini tas šķiet - atkal tur braukt, būt visās tajās istabiņās un blūza zālēs, piesiet savas kurpju šņores pie krēsla un brokastīs dzert to pašu tēju, lai gan tā nav ne tā pati tēja, ne tās pašas istabiņas, tāpat tās kurpju šņores citas un visi dalībnieki citi. Tas tā kā ar pirmo buču. Nu nevar to pirmo buču dabūt divreiz, lai arī cik salda un velns viņu zina kāda tā bijusi, tāpat arī nākamās sesijas nepārtraukti tiks salīdzinātas ar pirmo. Un ja man tur visu laiku būs sev jāatgādina, cik forši bija pagājušogad, tad kāda gan jēga ir mocīties. Ek, gribas to visu atstāt vienam gadam, atstāt to kaut kur sen un kā piedzīvojumu, nevis vilkt tur sevi otrreiz un visu laiku domāt, cik labi ir bijis agrāk. Nu nav tā kā agrāk un nekad arī nebūs. Diemžēl.
Bet man ir vēl mēnesis laika.
Laiks rādīs.

Iestājusies dzīves skolā

No kļūdām es tomēr mācos. Vairs neizniekoju iespējas, kas man tiek dotas. Agrāk, ja man teiktu: "Aizej, paimprovizē mazliet", es ilgi liegtos. Stāstītu, ka neko neprotu, ka neko nevaru, neko neesmu iemācījusies un nekad neko arī nevarēšu iemācīties, bet tagad: "Es pamēģināšu".
Īsta prāta revolūcija sākusies. Kaut kas iekšā vārās. Laikam tā saprašana, ka nekam jau tādu īstenu robežu nav, ka viss ir viegli izdarāms, ja vien ir pareizā pieeja, kā to izdarīt. Plāns, pēc kura vadīties. Skaidra ziņa, ko tieši es vēlos.
Un drosme. Ak, šī sasodītā drosme, kuras man tik bieži ir trūcis, bet kura mani darījusi laimīgu brīžos, kad ir bijusi man blakus. Kaut vai ar to pašu improvizēšanu un spēlēšanu citiem priekšā, pieiešanu svešajiem klāt un sarunas uzsākšanu brīžos, kad šķietami nekā sakāma nav. Un tā nav vis veiksme, ja šādas sarunas izdodas, bet tās ir zināšanas un māksla - māksla apzināties, ka tāda, kāda esmu, šķietu interesanta arī citiem. Zināšanas, kā ievirzīt sarunu sev izdevīgā virzienā.
Kamēr man nav nekā ekstrēmāka, kur sevi izlikt, kā tikai attiecībās ar apkārtesošajiem cilvēkiem, tikmēr nodarbošos ar šo te. Tā teikt, iepazīšu sevi caur citiem.

Tā iesācies 2012

Līdz šim man šķita, ka es piederu tai cilvēku kārtai, kuri pasmejas par tiem, kas akli tic Vecgada vakara spējai piepildīt visas cilvēku vēlmes, spējai labot visas aizgājušā gada kļūdas un spējai ietekmēt nākamā gada notikumus, bet, kad manā acu priekšā sabruka visi mani Jaungada svinēšanas plāni, sapratu, ka kaut kur dziļi sirsniņā tomēr šai dienai nozīme ir.
Varbūt ne tik liela, lai es norakstītu savas dzīves 12 mēnešus viena neveiksmīga vakara dēļ, bet pietiekami, lai galvā pazibētu doma: "Un ja nu tāds būs viss mans gads?"
Bet kaut kas tur augšā tomēr savu darbiņu pastrādāja, un, ja ticējumiem tic, tad pazibējušo domu no galvas varu mest ārā un ķepas celt atkal gaisā :)