Sen nebiju pinkšķējusi, pinkšķējusi tā no sirds, godīgi sakot, pinkšķējusi bez reāla iemesla, par muļķībām, kas mani dara vai traku. Par sīkumiem, reāliem sīkumiem, kuri nevienam nav interesanti, bet kuri mani nospiež un par kuriem vakar tā gribējās uzrakstīt.
Bet šodien es jau vairs neatceros, par ko es vakar tā pinkšķēju, godīgi sakot, es nekad to neatceros, tāpēc brīžiem šķiet, ka tam nav nekādas jēgas. Bet, ziniet, tajā brīdī paliek tik viegli un tik labi, bet reizē arī tik šausmīgi, ka jāskatās uz sevi spogulī un jāierauga, cik nožēlojami es izskatos, cik nožēlojami izskatās tas sakumpušais zvērs, kas lūkojas no spoguļa pretim ar tik noraudātām acīm. Mokošas tad kļūst domas par to, ka to zvēru tāpat neviens nemīlēs un ar tik muļķīgu un sāpju pilnu sejas izteiksmi viņš nevienam nebūs vajadzīgs. Tad es sāku pinkšķēt vēl vairāk, gluži kā tādā nebeidzamā aplī, kur viena doma tiek izdomāta, bet tās galā gaida jau nākošā.
Visas tās vakardienas domas it kā pārgāja, bet pēkšņi es atcerējos to Madonu. Sesija būs, un būtu arī man tur jābūt, bet dīvaini tas šķiet - atkal tur braukt, būt visās tajās istabiņās un blūza zālēs, piesiet savas kurpju šņores pie krēsla un brokastīs dzert to pašu tēju, lai gan tā nav ne tā pati tēja, ne tās pašas istabiņas, tāpat tās kurpju šņores citas un visi dalībnieki citi. Tas tā kā ar pirmo buču. Nu nevar to pirmo buču dabūt divreiz, lai arī cik salda un velns viņu zina kāda tā bijusi, tāpat arī nākamās sesijas nepārtraukti tiks salīdzinātas ar pirmo. Un ja man tur visu laiku būs sev jāatgādina, cik forši bija pagājušogad, tad kāda gan jēga ir mocīties. Ek, gribas to visu atstāt vienam gadam, atstāt to kaut kur sen un kā piedzīvojumu, nevis vilkt tur sevi otrreiz un visu laiku domāt, cik labi ir bijis agrāk. Nu nav tā kā agrāk un nekad arī nebūs. Diemžēl.
Bet man ir vēl mēnesis laika.
Laiks rādīs.
Bet šodien es jau vairs neatceros, par ko es vakar tā pinkšķēju, godīgi sakot, es nekad to neatceros, tāpēc brīžiem šķiet, ka tam nav nekādas jēgas. Bet, ziniet, tajā brīdī paliek tik viegli un tik labi, bet reizē arī tik šausmīgi, ka jāskatās uz sevi spogulī un jāierauga, cik nožēlojami es izskatos, cik nožēlojami izskatās tas sakumpušais zvērs, kas lūkojas no spoguļa pretim ar tik noraudātām acīm. Mokošas tad kļūst domas par to, ka to zvēru tāpat neviens nemīlēs un ar tik muļķīgu un sāpju pilnu sejas izteiksmi viņš nevienam nebūs vajadzīgs. Tad es sāku pinkšķēt vēl vairāk, gluži kā tādā nebeidzamā aplī, kur viena doma tiek izdomāta, bet tās galā gaida jau nākošā.
Visas tās vakardienas domas it kā pārgāja, bet pēkšņi es atcerējos to Madonu. Sesija būs, un būtu arī man tur jābūt, bet dīvaini tas šķiet - atkal tur braukt, būt visās tajās istabiņās un blūza zālēs, piesiet savas kurpju šņores pie krēsla un brokastīs dzert to pašu tēju, lai gan tā nav ne tā pati tēja, ne tās pašas istabiņas, tāpat tās kurpju šņores citas un visi dalībnieki citi. Tas tā kā ar pirmo buču. Nu nevar to pirmo buču dabūt divreiz, lai arī cik salda un velns viņu zina kāda tā bijusi, tāpat arī nākamās sesijas nepārtraukti tiks salīdzinātas ar pirmo. Un ja man tur visu laiku būs sev jāatgādina, cik forši bija pagājušogad, tad kāda gan jēga ir mocīties. Ek, gribas to visu atstāt vienam gadam, atstāt to kaut kur sen un kā piedzīvojumu, nevis vilkt tur sevi otrreiz un visu laiku domāt, cik labi ir bijis agrāk. Nu nav tā kā agrāk un nekad arī nebūs. Diemžēl.
Bet man ir vēl mēnesis laika.
Laiks rādīs.
