2012. gada 13. janvāris

Iestājusies dzīves skolā

No kļūdām es tomēr mācos. Vairs neizniekoju iespējas, kas man tiek dotas. Agrāk, ja man teiktu: "Aizej, paimprovizē mazliet", es ilgi liegtos. Stāstītu, ka neko neprotu, ka neko nevaru, neko neesmu iemācījusies un nekad neko arī nevarēšu iemācīties, bet tagad: "Es pamēģināšu".
Īsta prāta revolūcija sākusies. Kaut kas iekšā vārās. Laikam tā saprašana, ka nekam jau tādu īstenu robežu nav, ka viss ir viegli izdarāms, ja vien ir pareizā pieeja, kā to izdarīt. Plāns, pēc kura vadīties. Skaidra ziņa, ko tieši es vēlos.
Un drosme. Ak, šī sasodītā drosme, kuras man tik bieži ir trūcis, bet kura mani darījusi laimīgu brīžos, kad ir bijusi man blakus. Kaut vai ar to pašu improvizēšanu un spēlēšanu citiem priekšā, pieiešanu svešajiem klāt un sarunas uzsākšanu brīžos, kad šķietami nekā sakāma nav. Un tā nav vis veiksme, ja šādas sarunas izdodas, bet tās ir zināšanas un māksla - māksla apzināties, ka tāda, kāda esmu, šķietu interesanta arī citiem. Zināšanas, kā ievirzīt sarunu sev izdevīgā virzienā.
Kamēr man nav nekā ekstrēmāka, kur sevi izlikt, kā tikai attiecībās ar apkārtesošajiem cilvēkiem, tikmēr nodarbošos ar šo te. Tā teikt, iepazīšu sevi caur citiem.