I cry because others are stupid and it makes me sad

Sēžu gaitenī un lasu "Leģendas". Pienāk klasesbiedrs, jautā: "Ko lasi?" Paceļu acis un parādu viņam rakstu par Staļinu. "Interesants?" viņš jautā, un es atbildu: "Jā, diezgan interesants. Zināji, ka..." un šajā brīdī viņš mani pārtrauc, sāk smieties un saka: "Tu taču reāli nedomā, ka mani tas interesē?"
Lai gan diena ir teju jau cauri, es vēl joprojām neesmu atkodusi šīs sarunas morāli. Velns viņu zina, ko viņš centās aizskart - mani, Staļinu vai varbūt raksta autoru, jebkurā gadījumā - es ļoti uzmanīgi vēroju cilvēkus, viņu attieksmi pret mani, pret viņu draugiem, pret svešiniekiem un es sastopos ar tik daudz pretrunām, tik uzspēlētu lišķību! Es lieliski saprotu, ka tā ir skabargu meklēšana citu acīs, pat ja aiz maniem plakstiņiem ir iestrēdzis baļķis, bet nu kur var tik nicinoši izturēties? Kamēr cilvēks nav klāt, tā runāt par viņu sliktu, bet, kolīdz viņš parādās, tā izlikties, ka viss ir kārtībā? Draudzēties ar to, ar ko izdevīgāk, bet, kolīdz tam ir vienalga, atgriezties pie tiem, kas līdz šim atstāti novārtā?
Būtu kļūdaini apgalvot, ka tas mani aizvaino. Es vienkārši esmu pārlieku laimīga, lai ņemtu to ļaunā.

Spilves lidosta

Kāds man, lūdzu, var pateikt, kādēļ tik skaista vieta vēl nav atjaunota? Iekšā tikt nevarēju, tik palūkojos pa lodziņu, bet pēc tā, ko ieraudzīju un kādas bildes internetā sameklēju, varu droši apgalvot, ka tas būtu tā vērts!

Vinstons Grūms

• Prezidents izdomā apsēsties uz maza soliņa un viņš man saka: "Puis, tu biji ievainots, vai ne?" Es pamāju, un tad viņš saka: "Paskaties uz šo te," un viņš paceļ savu kreklu un parāda lielu, vecu rētu sev uz vēdera, kur bijusi kaut kāda operācija, un prasa: "Un kur tu biji ievainots?" Un tā es nolaižu bikses un parādu. Visi tie fotogrāfi metas šurp un sāk bildēt, un daži vīri skrien šurp un aizved mani pie pulkveža Guča. (..) "Gamp, tu idiot!" saka pulkvedis Gučs. "Kā tu varēji man to nodarīt? Ar mani ir cauri. Mana karjera droši vien beigusies." "Es nezinu," es saku. "Es tikai mēģināju darīt tā, kā vajag."
  

/Forests Gamps/

Zemeņu cena pavasarī ir tāda pati kā vasarā. Viena atšķirība - pavasarī tā tiek mērīta simts gramos, bet vasarā - kilogramā. Tā jau ir, kolīdz zemenītes pietrūkst, tā zemenītes vērtīgākas.

Pretī pulksteņrādītāja virzienam

Kolīdz pienāk pavasaris, man rodas sajūta, ka pasaule sāk griezties uz otru pusi. Ka pavasarī viss notiek citādi kā pārējos gadalaikos. Bet, ziniet, ir lietas, kas nemainīgas paliek arī, kad gadalaiki mainās. Un ko tad? Atstāt visu tādu, kāds tas ir? Ļaut tam, stāvot uz vietas, lēnītēm izgaist? Gluži kā bērēs - stāvēt malā un bezpalīdzīgi vērot, kā zārks tiek atdots zemes mutei.
Cilvēki runā, ka tad, kad kāds vēlas aiziet, viņš ir jāpalaiž. Redziet, liktenis izslēdz liekos. Tas nenozīmē, ka viņi būtu slikti vai manai dzīvei nederīgi, tikai to, ka viņu loma manā dzīvē jau ir nospēlēta. Diemžēl brīdī, kad viņš grasās aiziet, pārņem sajūta, ka tai lomai tomēr ir vēl kāds turpinājums. Kāds nepabeigts stāsts, kam noteikti jātiek pabeigtam. Dīvaini. Taču es ceru, ka liktenis zina labāk, kas un kāpēc manā dzīvē notiek.

Lai stenokardijas slimnieks izdzīvotu, tam ir nepieciešams medikaments nitroglicerīns. Tas palīdz paplašināt koronāros asinsvadus un uzlabo sirds muskuļu asinsapgādi. Interesantākais, ka tas pats nitroglicerīns tiek izmantots arī dinamīta sprāgstvielu maisījumā. Cik dīvains gan tas cilvēks ir! No vienas un tās pašas vielas rada dzīvību un rada nāvi. Visa jēga slēpjas devās...
Re, kaut ko es tajos ķīmijas kursos tomēr iemācos.