Kolīdz pienāk pavasaris, man rodas sajūta, ka pasaule sāk griezties uz otru pusi. Ka pavasarī viss notiek citādi kā pārējos gadalaikos. Bet, ziniet, ir lietas, kas nemainīgas paliek arī, kad gadalaiki mainās. Un ko tad? Atstāt visu tādu, kāds tas ir? Ļaut tam, stāvot uz vietas, lēnītēm izgaist? Gluži kā bērēs - stāvēt malā un bezpalīdzīgi vērot, kā zārks tiek atdots zemes mutei.
Cilvēki runā, ka tad, kad kāds vēlas aiziet, viņš ir jāpalaiž. Redziet, liktenis izslēdz liekos. Tas nenozīmē, ka viņi būtu slikti vai manai dzīvei nederīgi, tikai to, ka viņu loma manā dzīvē jau ir nospēlēta. Diemžēl brīdī, kad viņš grasās aiziet, pārņem sajūta, ka tai lomai tomēr ir vēl kāds turpinājums. Kāds nepabeigts stāsts, kam noteikti jātiek pabeigtam. Dīvaini. Taču es ceru, ka liktenis zina labāk, kas un kāpēc manā dzīvē notiek.
Cilvēki runā, ka tad, kad kāds vēlas aiziet, viņš ir jāpalaiž. Redziet, liktenis izslēdz liekos. Tas nenozīmē, ka viņi būtu slikti vai manai dzīvei nederīgi, tikai to, ka viņu loma manā dzīvē jau ir nospēlēta. Diemžēl brīdī, kad viņš grasās aiziet, pārņem sajūta, ka tai lomai tomēr ir vēl kāds turpinājums. Kāds nepabeigts stāsts, kam noteikti jātiek pabeigtam. Dīvaini. Taču es ceru, ka liktenis zina labāk, kas un kāpēc manā dzīvē notiek.
