2013. gada 17. aprīlis

Smalkās kaites

Katram cilvēkam piemīt vismaz viena smalkā kaite, - un tā ir ne tikai Erika Ādamsona noveļu krājumā ar tādu pašu nosaukumu, bet arī dzīvē kopumā. Piemēram, man ir kāda tuva draudzene, kura dievina zeķes. Mēs ieejam Rimi, un viņa nopērk zeķes. Mēs dodamies uz veikalu meklēt bikses, bet viss, ko viņa atrod, ir zeķes. Viņas kumodē mētājas simtiem zeķu, kuras jebkuram aplūkotājam šķitīs pilnīgi vienādas, tomēr, kā viņa saka, atšķiras ne tikai mežģīne, kas iestrādāta potītes daļā, bet arī krāsa konkrētos apgaismojumos - blāvā gaismā baltas zeķes izskatās nevis baltas, bet gaiši jo gaiši zilas. Atzīšos - man plauktā ir apmēram desmit zeķu pāri, un ar to pilnīgi pietiek, lai nenāktos staigāt netīrai.
Tāpat arī mamma, kura nodevusies puķkopībai. Sevišķi mīļas viņai ir orhidejas - esmu dzirdējusi, kā viņa minūtēm ilgi sarunājas ar zaļajiem augiem, mudinot tos augt vai rājoties, ka tie nezied, kad tiem pēc kalendārā atzīmētiem datumiem būtu jāzied. Es puķes neprotu kopt. Es ar viņām nerunāju, un viņas novīst, pirms paspējušas atplaukt.
Bet arī man ir sava smalkā kaite, un tā ir pārmērīga kārtība. Man gribas, lai viss ir tīrs un kārtīgs - pēc ēšanas tūlīt jāmazgā trauki, pēc gulēšanas jāklāj palagi, drēbēs nedrīkst būt nevienas krokas un tās jāmaina katru dienu. Tikai ir kāda problēma. Ja draudzenei zeķu paliek aizvien vairāk, bet viņa pati aizvien laimīgāka, un ja manai mammai puķes aug griezdamās, un viņa pati kļūst arvien apmierinātāka, tad ne es, ne mana apkārtne netiekam tīrākas vai kārtīgākas ne par mata tiesu. Jo vairāk es cenšos, jo lielāka nekārtība ap mani rodas. Krājas putekļi, drēbes nosmērējas, un visi mani ideāli, pēc kuriem es tā tiecos, sabrūk. Acīmredzot ar mani ir tā- jo vairāk cenšos noturēt to, kā man nav, jo ātrāk tas aizslīd prom.

2012. gada 28. septembris

Ir saulaina jo saulaina trešdienas pēcdiena. Sēžu lekcijā, skaitu mušiņas griestos. Ik pa laikam pierakstu te kaut ko par organismiem, te kaut ko par vielmaiņu, par gametām, par somatiskajām šūnām, un mans garastāvoklis ir pacilāts, savādi priecīgs. Vēl pirms pāris dienām es biju gatava upurēt visus līdz šim nospraustos mērķus saistībā ar studijām medicīnas fakultātē, bet tagad jūtos gluži kā ieguvusi jaunus spēkus. Ir vienkārši jāiet un jādara, un tā ir visa māksla. Jāsaprot, jāiemācās, un tad arī viss man izdosies.
Pēkšņi manas domas pārtrauc auditorijā sākusies kņada. Trešā rindā kāds jautā: "Skolotāj, bet var taču darīt arī citādi?" Un viņa atbild: "Var, bet eksāmena labotājiem tas nepatiks. Bet jūs neuztraucieties, es iemācīšu, kā jums ir jādomā!" 
Tajā brīdī... Nuja, pat ļoti. Sapnis kapitulēja, sašķīstot sīkās lauskās. Paga, tiešām sapnis? Varbūt - muļķība? Kļūdaina savu domu formulēšana? Nepareizi izvēlēta vieta, kur atrasties?
Es neesmu cilvēks, kuru var iemācīt domāt. Es gribu domāt pati, nevis domāt to, ko man liek domāt. Cik reižu gan cilvēki ir mēģinājuši manas domas izmainīt, pakļaut mani kaut kādiem uzskatiem, pārbaudīt manu uzskatu noturību, savējos ar varu man uzspiežot, bet, pie velna, nu tam ir jādara gals! Citādi iznāks, kā Ziedonis rakstīja: "Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās."
Vai zini, šī taisnību pilnā pasaule, - es gribu sev savējo!

2012. gada 1. septembris

Dzērves un citi putni

Kā dzērves pēdējo dziesmu
ir aiznesis laika rats,
tā mīlas kvēlāko liesmu
ir dzēsis tavs ledainais skats.

Ak, cerība, muļķīte mana,
diez kur tagad liksies tu?
Kad pateikšu tev - nu ir gana,
par viņu no jauna lai domātu?

Un cerība attrauks man pretī:
tā muļķīte te esi tu!
Ja dzērves var pacelties spārnos,
tad mīla no tevis prom nelidos.

Par spīti tam, ka viņš vīla,
par spīti, ka ledains tam skats,
no jauna uzplauks tā mīla
un iegriezts tiks laika rats.

2012. gada 13. augusts

Sen jo sen. Vakar, šodien

Cik gan vienkārši, bet reizē nomācoši ir tas, ka jūtas spēj celt te debesīs, te darīt zemāku par zāli. No vienas puses, ir taču muļķīgi būt kāda varā, bet, no otras puses, cik gan skaisti ir kaut ko just. Cik gan skaisti ir kādu mīlēt. Un zināt - arī viņš taču. Nu, jūs jau saprotat. Kā laiviņa šūpojas jūrā, es mētājos starp priekiem, starp bēdām, te celdamās debesīs, te krizdama atkal uz zemes, te mērojot ceļu caur pagalmu mājās, te priecīga dodoties atpakaļ, te krustojot ceļu ar miljoniem ļaužu, te vientuļa šķērsielām caurejot. Kā šūpoles, simtgadīgā ozolā kārtas, te augšā, te lejā, te augšā, te le...

2012. gada 12. augusts

Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla

  • Nē, viņš nedrīkst ļauties atmiņām, tad nāks virsū melns un tumšs izmisums, nost atmiņas, nost, iemīdīt sniegā un kāju virsū!
  • Ar to aizmiršanu ir jocīgi. Ar prātu es saprotu, ka jāaizmirst, bet tomēr viss ir tik dzīvs un sāpīgs.
  • Dzīve - raiba spēle, kurai liktenīgums klātu dots.
  • No kurienes tik nolādēts liktenis? Kad šķiet - laime ir tik tuvu, nāk kāds liktenīgs pagrieziens, kas no jauna ieliek asā kā žilete situācijā.
  • -Es par tevi bieži iedomāju, bet neatliek laika tevi uzmeklēt. Bet te - viņa augstība Gadījums liek mums laimīgi satikties. -Nē,- Saša piepeši apstājās. -Tas nav gadījums. Tas ir liktenis, un es viņam ticu.
  • Nelaimīgu mīlestību var kontrolēt tikai pašā sākumā, vēlāk tā dzīvo savu dzīvi!
  • Sievietes, Saša... viņas izdedzina tevi kā ugunsgrēks Grieķijas ciprešu birzīs... Un tur nepaliek vairāk nekas. Itin nekas.
  • Vīrieša nelaime ir tā, ka pat vistrakākajos, visemocionālākajos brīžos vīrietis nepārtraukti analizē savu rīcību.
  • Un, kas ir mīlējis, tas zin debesis un elli...
  • Ko Laiks izdara ar cilvēku? Kur pazūd prieks no acu kaktiņiem? Neko taču nevar noslēpt. Kas tev dvēselē slepeni ierakstīts, to uzreiz pateiks - tavas acis.
  • Bet ir tādi cilvēki... Jo vairāk tu mēģini kaut ko paskaidrot, jo viņš vairāk paliek dusmīgs.
  • Nejaušībai ir savi, gluži neizprotamie likumi.
  • Bailes tagad ir mūsu karalis, un tās valda pār mums visiem.
  • Gara mirdzums nav vainīgs, ja viņu atstaro greizi spoguļi.
  • Un, kad tu saki - vairs negribi mālēt -, es tev teikšu pretī vienu traku domu: tu nemaz nedrīksti to viens pats izšķirt, vai mālēsi vai ne. Jo tev ir viena briesmīga nelaime: tavas gleznas ir labas. Ja tās būtu sliktas, tad tu vari sapūt ar visām savām gleznām un neviens gailis tev pakaļ nedziedās. Bet tagad - ar katru dienu, kad tu neglezno, tu griez latvju mākslā ar sarūsējušu nazi! Tā nedrīkst! Tu vairs nepiederi pats sev, bet mums visiem!
  • Nujā, tādi mēs, latvieši, esam... Vienpaši... Bet varbūt tas ir vergu gars, kas iekodies mūsos līdz kaulam? No verdzības laikiem! Ko nu es, ko nu es... Lai jau tie citi, tie lielie kungi domā manā vietā... Kas tad cits [darīs], ja ne mēs, latviešu vīri un sievas?
/Čaks/

2012. gada 29. jūlijs

Tu esi mans pirmais. Pagaidām - vienīgais

Ak, pilsēta, sieviete negantā, 
viltniece lapsa, raiba kucēna aste. 
Re, kā aiz loga tu pretī man stājies - 
pievil un atkal no jauna mānies. 
Tu pasmaidi, novērsies, kļūsti tik klusa, 
bet kustība tevī nerimst un kusā. 
Dzird ļaudis meldiņu skanām tik blāvu, 
dzird ripojam tramvaju projām un tālu; 
un jautrība iesākas Vecrīgas krogos, 
kad nodzēsta gaisma ir stiklotos logos. 

Ar ko gan tu vilini ļautiņus tā? 
Es teikšu, ko es mīlu pilsētā: 
tavas ielas, bulvārus, ēstuves glaunas, 
dzejniekus, parkus un meitenes jaunas. 
Mani mūri dreb tavu smieklu priekšā, 
un sirds man sit straujāk, kad elpot tu sāc. 
Tu vilini mani un smaidīt man liec, 
kad naktī ir noklusis cilvēku spiets. 
Un kur lai es liekos, pilsēta mana, 
kad visi ir gultās un visi jau dus? 
Lai atveru logu un pretī tev stājos, 
lai pieviļu kādu un kādam es mānos? 

Es nevaru aizmigt, ja zinu, ka tu, 
ietu citam pie loga un smaidītu, 
tādēļ atdodos tev un drīz jau vien jaušu, 
pie cita ej tu: "Es skaušu, es skaušu!"