Cik gan vienkārši, bet reizē nomācoši ir tas, ka jūtas spēj celt te debesīs, te darīt zemāku par zāli. No vienas puses, ir taču muļķīgi būt kāda varā, bet, no otras puses, cik gan skaisti ir kaut ko just. Cik gan skaisti ir kādu mīlēt. Un zināt - arī viņš taču. Nu, jūs jau saprotat. Kā laiviņa šūpojas jūrā, es mētājos starp priekiem, starp bēdām, te celdamās debesīs, te krizdama atkal uz zemes, te mērojot ceļu caur pagalmu mājās, te priecīga dodoties atpakaļ, te krustojot ceļu ar miljoniem ļaužu, te vientuļa šķērsielām caurejot. Kā šūpoles, simtgadīgā ozolā kārtas, te augšā, te lejā, te augšā, te le...
