Kā dzērves pēdējo dziesmu
ir aiznesis laika rats,
tā mīlas kvēlāko liesmu
ir dzēsis tavs ledainais skats.
Ak, cerība, muļķīte mana,
diez kur tagad liksies tu?
Kad pateikšu tev - nu ir gana,
par viņu no jauna lai domātu?
Un cerība attrauks man pretī:
tā muļķīte te esi tu!
Ja dzērves var pacelties spārnos,
tad mīla no tevis prom nelidos.
Par spīti tam, ka viņš vīla,
par spīti, ka ledains tam skats,
no jauna uzplauks tā mīla
un iegriezts tiks laika rats.
