Staigāju pa pļavu kopā ar suni, klausos mūziku. Saulīte spīd acīs, visa zeme vizuļo. Salna zemi noklājusi, uz lapiņām apsēdusies. Kaut kā tā dīvaini paliek. Ko es to mūziku klausos? Kamēr daba vēl atsakās dusēt, jāklausās viņā.

Vienpadsmitos vakarā man suns jāved pastaigā

Es vienmēr esmu baidījusies no tumsas. Baidījusies no nakts, no melnuma, baidījusies no tā, ka es nezinu, kas tur atrodas. Tā teikt, baidījusies no baidīšanās, bet bailes jāpārvar. Stāvu pagalma vidū, vējš svilpo garām, ietriecas eglēs un tad skrien tūliņ atpakaļ, apgriežas apkārt, sakustina kokus, koku ēnas paslēpj gaismu, gaisma saraujas, it kā mazliet iekaucas, notrīs, šķiet, ka mazliet elpo, tad atkal apklust, apkārt pastaigā, visur dzirdami soļi un visur čab kastaņu lapas, norimst, apsēžas, dzīvo. Viss it kā dzīvo. Atdzīvojies. Lien ap mani un neganti smejas.
Un tad es pēkšņi saprotu, ka, lai nebaidītos, ir jāiepazīst. Jāpaskatās zvaigznēs, jānomēra, cik debesis platas. Un tādas pašas jau kā vasarā vien ir, kad es ne no tumsas, ne lapu čaboņas nebaidījos. Gulēju naktī uz akmens un skaitīju zvaigznes, meklēju dārzā avenes un pļāvu tur pagalmā zāli, tādas, lūk, bija manas bailes, un kā tad var baidīties no tā, kas tev tik mīļš un tik tuvs, un tik sirdij pazīstams? Pazīstams pat nav īstais vārds, tas tavs, un no sava nav jābaidās!

Pilsēta un nepilsēta

Trešā diena laukos. Vēl divas palikušas, un es jau sāku pierast.
Pilsēta un lauki tomēr tik ļoti atšķiras. Ne jau tikai tāpēc, ka laukos var noglāsīt zemi, bet arī tāpēc, ka tur cilvēks nav vientuļš. Pilsētā gribas kaut kur iet, gribas kaut ko darīt, gribas satikt citus cilvēkus, a laukos ko? Ej viens pastaigā kaut skaļi dziedādams, un neviens tev neko nepārmet. Rīgā mēdzu pārdzīvot, ja man ir garlaicīgi, bet te tas viss šķiet ļoti dabīgi. Esi draugs pats sev, un ar to arī pietiek. Neviens pat neatceras, ka esi dzīvs. Un ko tad atcerēties? Tu taču esi laukos!

Labi gan, ka tas pāriet.
Viss pāriet. Un neko nevar paturēt.

Mammīte man reiz teica: "Puķes jālej regulāri", bet aizmirsa pieminēt, kurā vārdā jāmeklē uzsvars.
Es sameklēju "regulāri". Tad nu es tās puķes regulāri nekad neapleju. Bet vai tad man nav taisnība?

Otrās iespējas nebūs. Diemžēl

Es noskrēju atspoles skrējienu un piegāju pie skolotājas paprasīt, kāds ir mans rezultāts.
- Pieci, - viņa teica.
- Pieci? Kā pieci? Es varu pārkārtot?
- Pārkārtot? Kāpēc pārkārtot?
"Nē, tas nu gan ir jautājums... Pārkārtot, jo man ir pieci! Un pieci - tas ir slikti!" es pie sevis domāju.
Un tad viņa teica, ka dzīvē man neviens nekad nedos otro iespēju, tāpēc arī tagad man otrā iespēja netikšot. Visu labāko, kas man ir, ir jāizliek pirmajā reizē.
Tas mani sāpināja.
Nav jau tā, ka es būtu dzīvē pieļāvusi ļoti daudz kļūdu, bet ir bijušas dažas neveiksmes, kuras, ak, man tik ļoti gribētos mainīt. Vai dažas situācijas, kurās neesmu sevi pierādījusi kā labāko iespējamo cilvēku pasaulē.
Un tagad šīs situācijas tā mazliet sāpīgi pazib gar acīm. Es taču būtu varējusi... Ja vien būtu zinājusi... Jā, nežēlīgi. Bet tāda šī dzīve ir.

Rīga 20. gadsimta sākuma pastkartēs

Viņai šodien gadiņš

Lasot Aleksandru Čaku, viss pēkšņi šķiet tik savādi skaists...
Pat Rīga,
kurai dvēsele
caur burtiem iedota.

"Visas grāmatas, no kurām cilvēkus mācīja divdesmit piecus gadus atpakaļ, tagad ir nepareizas, un tās, kuras ir labas tagad, būs nepareizas atkal pēc divdesmit pieciem gadiem, skaitot no šitā brīža. Tātad, ja viņas būs nepareizas tajā laikā, viņas ir nepareizas arī tagad, un cilvēks, kurš ir mācīts no nepareizām grāmatām, nav mācīts, viņš ir muļķots. Visas grāmatas, kas ir uzrakstītas, ir nepareizas, jo, kurš nav mācīts, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu, un, kurš ir mācīts, patiesībā nav mācīts, viņš ir muļķots, un tas, kurš ir muļķots, nevar uzrakstīt pareizu grāmatu."

/Edvards Liedskalniņš/

Kad noklausījos Billija Aidola "Sweet Sixteen", man radās pēkšņa un pastiprināta interese par cilvēku, kam tā dziesma veltīta. Un ar šo Edvarda Liedskalniņa citātu arī sākas grāmata par viņu pašu, kuru, kā jūtams, izlasīšu vienā rāvienā...

Par cilvēku attiecībām

Man ķīmijā māca, ka pretpoli pievelkas. Ka molekulas ir būvētas no elementiem tā, ka to plusi un mīnusi veido nulli. Ka viens elements elektronus atdot, bet otrs pieņem. Un tagad es nesaprotu - vai ar cilvēku attiecībām ir tāpat? Vai savienoties spēj tikai tie, kas viens no otra atšķiras? Vai attiecībās ir svarīga neitralitāte, kur abi raksturi, viens uz otru iedarbojoties, kļūst līdzīgi? Bet varbūt cilvēku attiecībās nostrādā "viens dod, bet otrs ņem"? Cilvēki taču tādas staigājošas ķīmiskās laboratorijas vien ir, būvētas no maziem elementiem, kas acīm nav redzami, un, kas to lai zina, varbūt lielais attiecību noslēpums meklējams tieši šeit?

Ārā tā jaukā novembra migla, kur viss šķiet tik mierīgs un kluss. Tas pelēkais iestājies. Es pati arī tāda... Mierīga. Domīga. Pelēka. Un klausos Noru Džonsu. Novembrim jau laikam raksturīga tā mazliet vientulība. Kad jāpasēž, mazliet jāpadomā. Un jāpaglauda bizbizmārīte, kas uz galda uzsēdusies. Te viņa izpleš spārnus, te apstājas, te atkal rāpo tālāk. Un vēlāk nokrīt uz zemes. Aizmieg. Bet es vēl neaizmiegu, jo mazdrusciņ gaidu, mazdrusciņ ceru un viļos. Kā tur bija tas teiciens? Cerība ir aizkavēta vilšanās?
Nedēļa man ir pārlieku gara, un es jau mazliet aizmirstu kastaņbrūno un gaiši zilo, bet vienmēr kaut kā ausīs dun tas, ak, kā to nosaukt? Divējādās emocijas? Pušu sevi jāplēš? Kur tas viss ir palicis? Kāpēc bezdelīdziņai sejā tā saldā atdošanās izteiksme, bet no pavasara nekā? Tukši vārdi, tukšas runas, galvā jau galīga putra, un es mazliet ienīstu.
Es vispār esmu ļoti pūcīgs skuķis un savu novembri baudu tādu, kāds tas ir. Miglā tīts.

Novembris ir manējais

Ja man būtu skorpiona garastāvoklis un ja viņam paslīdētu rokas ap manu vidukli, tad es teiktu: "Lācīt, te kaut kas skan nepareizi. Paņem pāris tonalitātes augstāk." Vai arī: "Zini? Man šķiet, ka tu esi uz nepareizās ladas. No otrās tev jāpāriet uz ceturto."
Bet, ja viņa rokas būtu paslīdējušas un es pēkšņi izlemtu runāt par to, par ko man jau sen būtu jārunā un jādusmojas, tad es teiktu: "Lācīt, tavas rokas atrodas uz nepareizā korpusa." Vai arī: "Manas dvēseles stīgas nav tās, ar kurām tev būtu jāspēlējas."
Bet tas darbojas tikai uz ģitāristiem. Ķīmiķim varētu teikt tā: "Mīļais, tu iedarbojies uz mani tikpat spēcīgi, cik spēcīgi skābe iedarbojas uz hidroskīdu", bet dakterim: "Jūtu, ka tev ir pazemināta temperatūra. Vai vēlies, lai to mazliet paaugstinu?"
Oktobris no manas dzīves ir pazudis bez pēdām, tādēļ es darīšu visu, lai novembris kļūtu garāks. Lai no novembra būtu vairāk ko atcerēties un lai es justos ļoti laimīga, šīs trīsdesmit dienas baudot. Arī muļķības ir šīs baudas ietvaros. Visi dzīvie taču zina, ka cilvēkam šo augstāko baudu ir maz.

Cilvēki runā, ka katru dienu jābauda kā pēdējo. Ka jānovērtē tagadne, nevis jāatceras pagātne vai jāizdomā nākotne. Ka jānovērtē katra stunda, kas ir dota, un jāizbauda tā tieši tā, kā gribas, nevis pakļaujoties tiem, kas visu noliedz un aizliedz.
Bet ko daru es?
Es ziedoju savu tagadni nākotnei, kuras izdošanās man vēl nav zināma. Viss, ko es par šo nākotni zinu, ir tikai tas, ka man to ļoti gribas. Un mazliet arī - es gribu citiem pierādīt, ka es to varu. Un man gribas ticēt, ka tie ir pietiekami labi iemesli, lai no tagadnes pazaudētu nieka pāris gadus.

Ak, šīs smieklīgās dusmas, kas mani pārņem! Un smieklīgais satraukums, kad notiek kaut kas neparedzēts! Bet šoreiz es turos. Turos kā vēlējusies.

Vakardienas auto

Vakar devāmies nelielā ekskursijā uz Ausekļu dzirnavām. Es, kā jau vēstures cienītāja, metos uz vecajiem auto, bet, ak, jūs pat nevarat iedomāties, cik skaisti tur bija!

Šim Moskvičam arī Rīgas ģērbonis:

Augšējā bildē atjaunotās dzirnavas. Apakšā - viena no eksponātu mājām.

Tā kā tagad, mīļie, kāpjam savos autombiļos vai sēžamies uz saviem braucajiem un dodamies taisnā ceļā uz Bārbeli, lai to visu apskatītu!

Prasme saredzēt labo

Man šķiet, ka dzīvē ir vērts atcerēties tikai to, ko cilvēki ir darījuši labu. Ir jāpatur prātā viņi tādi, kādi viņi šķiet visjaukākie, jāpatur prātā viņu izteiktie komplimenti un mīļvārdiņi, jāatceras smaids, ko viņi veltījuši, vai joki, kurus viņi izteikuši, bet nedrīkst atminēties to, kā viņi īgņojas un kašķējas, kā atceras draugus tikai tad, kad pašiem ir slikti, vai arī to, cik pārliecinoši viņi cenšas aizstāvēt savu viedokli un padarīt to par vienīgo pareizo un atbilstošo katrai personībai.
Es gan nezinu,vai ir pareizi tā darīt, jo tas maldina prātu par to, kāds cilvēks ir patiesībā, taču tas mierina dvēseli, un ar to es esmu mierā. Mirkļos, kad mani pārņem pēkšņas dusmas, es atceros, cik jauki ir bijis agrāk, un tad dusmas vairs nešķiet tik spīvas un nepārvaramas.

Šodien pēcpusdienā biju ciemoties pie mammas darbā. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu tur redzējusi tik maz cilvēku - poliklīnika bija pavisam tukša, un vienīgā vieta, kur valdīja kaut neliela rosība, bija pirmā stava reģistratūra. Pāris stundas nosēdēju četru mediķu sabiedrībā un klausījos, kā viņi runā par darbu, par studijām un studijās piedzīvoto. Klausījos ar baudu un muti vaļā. Mani tas tik ļoti aizrauj! Es būtu gatava pat kārtīgi mācīties ķīmiju, lai varētu atbilst visiem medicīnas studenta kritērijiem.
Un vēl es šodien virs galvas redzēju lidojam lidmašīnu. Tā lidoja ātri un ar lielu troksni. Diez vai pretim nākošajam vīrietim arī ienāca prātā tas pats, kas prātā ienāca man, kad uz to paskatījos?

Kad tu dzirdi aktieri sakām, ka cilvēki uz teātri iet tikai izrāžu (nevis aktieru) dēļ, tad gribas mazliet pasmaidīt. Ar ko es atšķiros? Ja man jautātu: "Saki man, lūdzu, kā sauca to izrādi, uz kuru tu vakardien tik pārsteidzoši labā garastāvoklī devies?", es atbildētu: "Man nav ne jausmas, taču varu tev izstāstīt, kādi aktieri tur spēlē..." Un tā tas tiešām arī ir.

Bet ne tas ir tas, par ko es gribēju rakstīt. Klusiem solīšiem mums klāt zogas rudens. 2. stāvā paliek aizvien aukstāks, tas nozīmē, ka drīz būs jāsāk kurināt krāsniņa. Drīz kritīs lapas un krāsosies koki, daudz līs lietus un pa dienu neuzausīs saule, bet līdz tam es būšu paspējusi rudenim kārtīgi sagatavoties. Es sveikšu viņu, katrā rokā turot pa ābolam, un galvā man būs kastaņu vainags.

Bet tev taču nav jārunā. Muļķības

Es par to domāju tāpēc, ka mani tas nomāc. Suns cilvēkam kož, bet cilvēks turpina tam dot ēst. Ābelei zari no smaguma lūst, bet tā turas pretim un ļauj visiem augļiem nogatavoties. Zirneklis uzvij sev māju cilvēka durvju priekšā, bet cilvēks to katru rītu jauc nost un kā tāds tiepša nemaz nesaprot, ka tas tur tamdēļ, lai laimīte nevar pa durvīm iziet ārā.
Starp cilvēkiem jau arī tā notiek. It kā jautā, it kā gaidi, bet beigās nemaz netiec skaidrībā, kādēļ esi tik salauzts un vīlies.

Un tagad iedomājies, kā tas ir, ja ļoti reibst galva. Reibst tik ļoti, ka nevar grāmatu noturēt rokās un nevar noiet pa istabu taisni. Pat nevar saprast - esi dzīvs vai miris un vai dzīvot gribas vai negribas.
Šorīt es pamodos un jutos ļoti nelāgi. Mana diagnoze - arteriālā hipotensija (jeb vienkāršā valodā - zems asinsspiediens). Kad par to rakstu, jūtos kā paveca un sirma kundze, kas sirgst ne tikai ar ielaistu reimatismu un artrītu, bet arī ar hronisku vientulību, ko apkarot var vienīgi ikdienišķa sēdēšana pie radio aparāta vai arī šķendēšanās par to, cik dzīve ir negodīga.
Un es jums saku: lai tās kundzes cīnās ar savām slimībām kā prot, bet es savu arteriālo hipotensiju normalizēju ar stipru kafiju un daudz svaiga gaisa. Tagad ārā ir krēmkrāsas debesis, taču man aizliegts strauji kustēties - jo straujāk es kustos, jo vairāk es reibstu, un jo vairāk es reibstu, jo labāk es atceros, ko esmu ēdusi pusdienās. Mana veselība nekad mani nav pievīlusi, tāpēc tagad es sēžu un gudroju, kas varētu būt pie šīs assinspiediena krišanās vainīgs. Taču gudras grāmatas saka, ka par to nav ko baiļoties, un gudrām grāmatām es klausu, tāpēc nebaiļojos. Pie tam - tepat ir cilvēki, kas ar savu dumību mani uzjautrina, - vai var būt vēl jaukāk?

Visa cilvēces problēma slēpjas aizspriedumos. Tie šķeļ sabiedrību. Reiz kāds senos laikos izdomāja cilvēka ideālu, un nu visi kā mazas, pūkainas aitiņas dzenas šim ideālam pakaļ.
Cilvēku negācijas mūsdienās kļūst mazliet smieklīgas. Un manas vislielākās bailes ir - lai kāds mani pret pašas gribu šai aitu barā neiemāna.

Es sēžu un domāju par naudu. Par to, cik daudz naudas cilvēkam būtu vajadzīgs, lai viņš iztiktu vienu mēnesi. Un jo vairāk es domāju, jo vairāk es saprotu, ka cilvēkam nav absolūti nekādas mērenības izjūtas - lai cik naudas viņam būtu, viņam tās mūžīgi trūks.
Šodien busiņā dzirdēju divu vīriešu sarunu. Viņi centās pārliecināt kādu trešo personu, ka alga, kas tiek maksāta par viņu padarīto darbu, ir neadekvāti maza. Un tad es sāku pie sevis spriedelēt, kā būtu, ja es tiem abiem kungiem pavaicātu, cik tad īsti viņiem būtu vajadzīgs, lai mēnesi izturētu bez čīkstēšanas un vaimanāšas. Vai viņi varētu man nosaukt konkrētu summu? Jeb arī ar katru latu viņu ambīcijas augtu aizvien lielākas, līdz beidzot viņi apjēgtu, ka visu, ko gribas, dabūt nevar nekad, un daudz vairāk naudas prasa daudz vairāk ieguldīta darba? Lieki piebilst, ka trešā persona klusēja tikpat nekaunīgi, cik es.

Un dīvaini, ja cilvēkam neko nesola, bet viņš tik un tā jūtas kaut ko nopelnījis...

Mana Rīga

Ja mēro vienkāršu ceļu pa Rīgas ielām un it kā tūrista acīm paveras uz ēkām, kas tam augstu virs galvas slejas, tad taisni vai gribas aiz sajūsmas saukt: "Arī mūsu Rīga taču ir tik skaista!" Nevajag jau nemaz darīt daudz, tikai drusciņ pacelt galvu augšā, lai ieraudzītu, ka arī Rīgas ēkām ir puķes, balkoniņi, cakas un mežģīnes, ka arī uz Rīgas ielām aug koki un parkos plaši apstādījumi un ka mums ir viena no visskaistākajām vecpilsētām pasaulē, kur, šķiet, katras mājas logā varētu ieraudzīt pa kādai nevainīgai bohēmai.
Vakar es devos pastaigāties pa Alberta ielu. Izdomāju, ka jātaisa bildes - ne tādas nopietnas, bet tik tā, joka pēc, lai vēlāk varētu papriecēt acis.

Ērihs Marija Remarks

• Laikam gan katrs kādam bija labs cilvēks. Un kādam tieši pretējs.

• Bet, iespējams, ka būtu mazāk karu, ja cilvēki tik ļoti negribētu pārliecināt cits citu par savas personiskās patiesības pareizību.

• Un brīžiem, kad klusums brēc, tas jāpārmāc ar visskaļāko, kas cilvēkam ir.

• (..) taisnībai un līdzjūtībai no laika gala lemta bezcerīga bojāeja, jo arvien tās pārvar savtība, vienaldzība un bailes.

• Cilvēks var būt atbildīgs vienīgi par to, ko pats nodarījis. Un arī tikai tad, ja tas nav darīts pēc pavēles.

• Ja pilsētu bombardējam mēs, tad tā ir stratēģiska nepieciešamība; ja to dara citi, tad neģēlīga noziedzība.

• Koki aug, plaukst un zied, un pat tad, kad tie saplosīti, tā daļa, kas vēl ar kādu spurgaliņu turas zemē, turpina augt un plaukt. No tiem mēs varam nemitīgi mācīties, tie negraužas un sevi nežēlo.

• Kamēr cilvēks bija pārpilns dažnedažādu jautājumu, tikmēr viņš daudz kam citam nespēja pievērsties. Vienīgi tad, kad cilvēks neko vairs negaidīja, sirds atvērās visam un vairs nebaiļojās.

• Laimīgi vien šodien ir vairs tikai ragulopi. Bet varbūt arī tie vairs ne. Varbūt tikai akmeņi vēl ir laimīgi.

• Ja gribi, lai citi neievēro, nevajag uzmanīties.

• Smieties ir labāk nekā raudāt. It sevišķi, ja nelīdz ne viens, ne otrs.

• Pasaule nestāv uz vietas. Ja cilvēks kādu laiku zaudējis ticību savai zemei, tad jātic pasaulei. Ir gan iespējams saules aptumsums, bet ne pastāvīga nakts. Ne uz šīs planētas. Nevajag iet pa vieglāko ceļu un tūdaļ zaudēt ticību. Jūs jautājāt, vai būs pietiekami daudz palicis pāri, lai sāktu no jauna. Baznīca sāka ar pāris zvejniekiem, pāris ticīgajiem katakombās un ar tiem, kas vēl bija palikuši dzīvi Romas arēnās. Bet nekad vēl nav bijis tādas tirānijas, kas būtu noturējusies. Vienmēr tikai ar grūdieniem, rāvieniem, ar atkāpēm un konvulsijām. Mēs bijām augstprātīgi, mēs domājām, ka esam jau pārvarējuši savu asiņaino pagātni. Tagad mēs zinām, ka pat atskatīties vēl nedrīkstam, lai tā mūs no jauna nepanāktu.

• - Šeit jūsu grāmata par Šveici. Tā ir drusku salijusi. Es to biju pazaudējis, bet atkal atradu un izglābu. - Jums nevajadzēja to glābt. Sapņus nevajag glābt. - Vajag gan. Ko tad citu? - Ticību. Sapņi rodas no jauna.

• Bieži vien domā, ka slepkavām vienmēr un visur jābūt slepkavām un tikai slepkavām. Taču pietiek ja viņš tikai šad un tad un tikai savas būtības mazā daļiņā tāds ir, lai sētu drausmīgu nelaimi.

• Vingro cilvēks tikai tad, kad ir izmisis. Vingro, līdz vairs nevar pieliekties, skrien, līdz pagalam noguris, istabu uzkopj desmitiem reižu pēc kārtas, matus sukā tik ilgi, līdz galva sāp, vai dara kaut ko citu tamlīdzīgu. (Tas palīdz) Tikai priekšpēdējā izmisumā. Kad vairs negribas domāt. Galīgā izmisumā nelīdz nekas cits kā vien padoties liktenim.

• (..) siltums, maigums un mīlas saldais satraukums. Bet šīs jūtas nebija mierīga lampa, kas apgaismo labu un kārtīgu māju; tās bija maldugunis purvā, un, jo tālāk viņš mēģināja tām sekot, jo staignāks šķita kļūstam purvs.
  

/Laiks dzīvot un laiks mirt

Jau atkal Remarks, jau atkal skumjas. Bet es būtu brīnījusies, ja grāmata būtu beigusies laimīgi. Remarka romāniem vienkārši piestāv šis dziļais dramatisms un pesimisms.

Par politiku un to, kā man patīk lietus

Es par politiku interesējos maz, tomēr šodien (pilnīgas nejaušības vadīta) noskatījos "100. panta preses klubu". Kā suns ar kaķi salaisti vienā arēnā, visi kašķējas un visi plēšas, tomēr Kultūras ministre Ēlerte izteica tik jauku domu, ka nespēju vēl tagad beigt priecāties. Citēt būtu neērti, bet doma apmēram tāda, ka neviens Parīzes mērs līdz šim nav gājis pie Triumfa arkas svinēt, kā vācieši reiz caur turieni gājuši un Parīzi ieņēmuši, toties Rīgas mērs gan tīri mundri maijā svin, kā padomju tanki pēc kara te ienāca un Rīgu paņēma sev.
Vispār žēl tā, kas tagad notiek. Krievu un latviešu skaits Latvijā līdzīgs, viņiem partijas mazāk, mums vairāk. Tagad, kad nāk vēlēšanas, viens latvietis balsos par vienu latviešu partiju, otrs latvietis par otru, bet viņi balsos par savējiem, par savu vienu vai par savām divām partijām, un viņu skaits Saeimā uzreiz būs lielāks. Nu es runāju tā, it kā no tā kaut ko saprastu; daudz vairāk mani šodien aizrauj lietus un pelēkās debesis. Divās vasarās man tika doti divi lieliski ceļojumi, bet abos kā nemaināms liktenis uzmācās lietus. Sākumā tā likās, ka uzmācas, bet tagad es saprotu, ka bez lietus nekādīgi. Es jau laikam teicu, ka karstums un plikie ķermeņi mani kaitina līdz nelabumam, un šodien es no šīs domas neatkāpjos. Pie sevis es domāju, kā būtu bijis, ja būtu spīdējusi saule? Vai cilvēki, ko es sastapu, man šķistu tādi, kādi šķiet tagad? Varbūt tieši ūdens viņus darīja tik skaistus, cik skaistus savā prātā es viņus atceros? Lietus visam piešķir tādu savādu noslēpumainību. Dari, ko gribi, bet skaidras atbildes nav.

Šrēdingera kaķis

Šovakar man galvā skan Šrēdingera teorija par kaķi. Ir kaste. Kastē iekšā ir kaķis un indes pudele. Pastāv varbūtība - vai nu kaķis indi apgāzīs vai arī neapgāzīs. Ja kaķis indi apgāzīs, viņš būs beigts, ja neapgāzīs, viņš būs dzīvs, tātad reizē, kamēr kaste ir ciet, kaķis ir gan dzīvs, gan beigts. To, kā ir patiesībā, noskaidros tas, kas atvērs kasti un apskatīsies.
Ja man tagad kāds jautātu: "Ko man īsti (konkrētā situācijā) darīt?" ,es atbildētu, ka vienīgais veids, kā iznākumu noskaidrot, ir "atvērt kasti", tātad - rīkoties, pieņemt izaicinājumu, mesties visā iekšā un noskaidrot, vai tas, kas ir noticis, ir tas, ko esi gaidījis.

Kad es iztaisnoju muguru, bieži vien rodas sajūta, ka tik un tā esmu saliekusies. Un tad es saprotu - esmu aizmirsusi pacelt augšā galvu.

Man vasara šķiet kaitinoša vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir pārlieku karsts. Man daudz labāk patīk vēsums un lietus, patīk apģērbti cilvēki un vairākas drēbju kārtas. Otrkārt, tā norāda, ka tuvojas rudens. No vienas puses, vasara ir pats briedums, pats skaistākais laiks, ko daba var sniegt, kad viss ir ilgi audzis un nu gatavs savu krāšņumu veltīt pasaulei, bet, no otras puses, šis briedums drīz solās beigties, un rudens, kas it kā tik tāls, piezogas klāt un aizrauj visu vasaras krāšņumu sev līdzi.
Tāpat ir ar cilvēku. Visu bērnību tas vada, domādams, cik skaists būs briedums, cik jauki būs pieņemt savus lēmumus un rīkoties pēc saviem ieskatiem, bet, kad šis briedums ir pienācis, cilvēks aptver, ka ar to tad arī viss. Ka ar šo briedumu sākas viņa dzīves rudens, un tas, tik straujš būdams, visu dzīves vasaru aiznes sev līdzi.

Mana Parīze

Lai arī ikdienā Parīzi pārstaigā vairāki miljoni cilvēku, es pielieku pie domas, ka Parīze ir miers. Parīze ir romantika, no kuras izvairīties nav iespējams. Man nav īsti skaidrs, kas ir tas, ar ko tā paņem, bet tas tiek izdarīts tik nemanāmi un tik skaisti, ka tās varenības priekšā cilvēks paliek bezspēcīgs. Viņš var stundām ilgi sēdēt visparastākajā kafejnīcā, blenzt uz cilvēkiem un jautāt: "Kā pasaulē vēl var būt tāda vieta, kur es esmu daļa, bet tomēr tik niecīga daļa visas apkārtesošās masas?" Un tas mūžīgi paliek kā jautājums bez atbildes, jo Parīze atbildes nesniedz, tā mudina jautāt vēl.

Un kas gan ir Parīze bez mīlestības? Arī visaukstākas sirdis nespētu Parīzē klusēt, klaiņojot lietū pa vecpilsētas šaurajām ieliņām. Uz Eifeļtorni veroties, tām sareibtu galva, un sareibtu vairāk kā no vislabākā vīna, malkota kafejnīcā, torņa pirmajā stāvā. Tās sēdētu un lūgtos: "Dievs, vairo Parīzes skaistumu!" un tā tikai atbildēs, ka muļķis ir tas, kurš to neredz... Mazie balkoniņi, ziedi uz tiem, izcakotās mājas, kas šķiet kā ar mežģīnēm apjoztas, smaržu piepildītie veikali un tik patīkami vientulīgā noskaņa - tās ir tikai dažas nianses, kas Parīzi padara tik īpašu, cik īpaša tā ir. Un tādā Parīzē es labprāt atgrieztos vēlreiz.

Ērihs Marija Remarks

• Varbūt tikai tāpēc notiek karš, ka viens cilvēks nekad pilnīgi nespēj izjust to, ko otrs cieš.

• Ai, cilvēks, tā ir visnedrošākā lieta pasaulē. Cik viegli tas saiet dēlī, to taču mēs pārāk bieži esam redzējuši. Tad jau tev jābūt kādiem desmit, divpadsmit tādiem, lai arvien kāds vēl pāri paliek, kad tos citus ķer likteņa lode.

• Karā viņa redzējusi tikai bīstamu nezvēru baru, kuri tiecas pēc viņas bērna dzīvības. Bet viņai ne reizi prātā nav ienākusi doma, ka šis apdraudētais bērns bijis tikpat bīstams nezvērs citiem bērniem, citām mātēm.

• Bezdelīdziņa ir mīļa, tas jau arī pieder pie viņas mazās dzīvītes, ja kāds atnāk, skauj viņu rokās un tad atkal aiziet, (..) viņa ieritinās man padusē un vidžina, (..) tik viegliņa, ka viņu var aiznest uz gultu, uz saliekamu dzelzs gultiņu, viņas sejā ir tik salda atdošanās izteiksme, turklāt viņa apskauj manu kaklu, (..) viņa nopūšas un trīc, un mazliet stostās, dziļi elpo un īsi iekliedzas, es raugos viņā, es visu laiku raugos viņā, es arī vēlētos būt tāds pats un klusībā jautāju: vai tas ir tas... vai tas ir tas? (..) kad eju prom un vaicāju: - Vai tu esi laimīga, bezdelīdziņ? - tad neskaitāmas reizes skūpsta mani, saverkšķī sejiņu un māj ar roku un galvu, māj un māj... Bet es eju lejup pa kāpnēm un esmu izbrīna pilns. Viņa ir laimīga; cik ātri tas notiek. Es to neaptveru. Vai tad viņa vēl joprojām nav cits cilvēks, dzīve sevī, kurā es nevaru iekļūt? Vai viņa tāda nepaliktu arī tad, ja manī plosītos visi mīlas ugunsgrēki? Ai, mīlestība - lāpa, kas krīt bezdibenī un tikai uz mirkli parāda, cik tas patiesībā dziļš.

• Viņš negribēja kļūt tik vienaldzīgs pret dzīvību un nāvi, mēs neviens to negribējām, bet karalaukā esam pazaudējuši visas mērauklas, un neviens mums nav palīdzējis! Patriotisms, pienākums, dzimtene - šos vārdus mēs paši sev vienmēr atkārtojām no jauna, lai spētu visu izturēt un attaisnot, bet tie bija tikai jēdzieni, un tur lija tik daudz asiņu, ka tās aizskaloja tos prom!

• Istabā ir dzīvība (..) Šie koki ir pirms daudziem gadiem nocirsti un sazāģēti, noēvelēti un salīmēti par noderīgām mantām, par krēsliem un gultām, bet ik pavasari sulu laika naktīs tajos atkal kaut kas rosās, tie pamostas un izstaipās, tie vairs nav rīki, krēsli un nedzīvi priekšmeti, tie atkal piedalās dzīvības strāvojumos un plūsmās tur ārā.

• Un var būt, ka man vēl bieži būs jānoņem no kamiešiem mugursoma, kad tie būs noguruši, un bieži vēl apstāšos pie krustcelēm un robežām, un kaut kas būs jāatstāj un jāpaklūp, un jāpakrīt, bet gribu atkal celties un nepalikt guļam, gribu iet tālāk un negriezties atpakaļ. Varbūt es nekad vairs nespēšu būt īsti laimīgs, varbūt karš to ir satriecis un būšu arvien mazliet atsvešināts un nekur nejutīšos īsti mājās, tomēr nekad arī nebūšu pavisam nelaimīgs, jo arvien atradīsies kas tāds, kas mani balstīs, un kaut arī tās būtu tikai manas rokas vai koks, vai elpojošā zeme.
  

/Mājupceļš

Ērihs Marija Remarks

• Viņš iesaka pārvērst kara pieteikšanu par tādiem kā tautas svētkiem ar ieejas maksu un mūziku, kā uz vēršu cīņām. Arēnā jāiznāk abu valstu ministriem un ģenerāļiem peldbiksītēs un jāizkaujas savā starpā ar rungām. Uzvarējusi būs tā valsts, kuras pārstāvji paliks dzīvi. Tā būtu vienkāršāk un taisnīgāk, nekā likt cīnīties ļaudīm, kam karš ir vienaldzīgs.

• Redzi, ja tu pieradināsi suni rīt kartupeļus un pēc tam noliksi tam priekšā gaļu, tas tik un tā grābs ciet gaļu, tāpēc ka tāda ir suņa daba. Un, ja tu dosi cilvēkam kaut drusciņ varas, ar viņu būs tāpat, viņš grābs to ciet. Tas ir dabiski, jo cilvēks ir un paliek divkājains lopiņš, un tas mazumiņš godprātības arī viņam klāj tikai virspusi - kā maizes šķēli klāj plāna tauku kārtiņa.
  

• To mēs mākam - sist kārtis, lamāties un karot. Daudz tas nav, ja cilvēkam ir divdesmit gadi, un tomēr, šķiet, tā kā par daudz.

• Šī nejaušības visspēcība padara mūs vienaldzīgus. Pirms dažiem mēnešiem es sēdēju blindāžā un spēlēju skatu; pēc brīža piecēlos un devos apciemot paziņas citā patvertnē. Atgriezies es ieraudzīju, ka no blindāžas nekas nav palicis pāri - tiešs trāpījums pārvērtis to drupu kaudzē. Devos atpakaļ un ierados īstajā brīdī, lai palīdzētu atrakt pa to laiku aizbērto aizsargbūvi.

• Bijušais nekad vairs neatgriezīsies. Tas pieder citai pasaulei, kura mums zudusi.

• Mēs mājotu bijušajā un izstaigātu vecās takas; mēs atcerētos sendienu ainas un, vērodami tās, justos aizkustināti. Bet tas būtu tāpat, it kā mēs domīgi vērtos mirušā biedra fotoattēlā - tie ir viņa vaibsti, tā ir viņa seja, un dienas, kas aizvadītas kopā, atmiņā ataust maldinoši dzīvas, taču viņa paša vairs nav.

• Viesuļuguns, sprostuguns, uguns aizsegs, mīnas, gāzes, tanki, ložmetēji, rokas granātas... - Vārdi, vieni vārdi, bet tie ietver sevī visas pasaules šausmas.

• Šausmas var paciest, ja, gari neprātojot, pakļaujas tām, bet tās tevi nokauj, līdzko par tām lauzi galvu.

• Bailība mums ir pasveša, - nāves bailes, tiesa, mums zināmas, taču tas ir kas cits, tas ir katram asinīs.

• Es jūtu viņai līdzi, bet vienlaikus man viņa liekas drusku pastulba. Lai taču viņa liekas mierā, Kemmerihs tik un tā ir beigts (..) Cilvēkam, kas redzējis krītam daudzus, grūti saprast, ka tik sāpīgi pārdzīvo viena kritušā nāvi.

• Vai tas nav savādi (..) Mēs taču esam šeit, lai aizstavētu savu tēvzemi. Bet franči arī ir šeit, lai aizstāvētu savējo. Kam tad nu ir taisnība?

• - Kāpēc tad mēs vispār karojam? - jautā Tjādens. Kats parausta plecus. - Acīmredzot jābūt kādam, kam tas ir izdevīgi.

• Būtībā neviens karu nevēlas, un tomēr tas pēkšņi ir klāt. Mēs negribējām karot, citi apgalvo, ka arī nav gribējuši, bet plūcas puspasaule.

/Rietumu frontē bez pārmaiņām

Bauda, ko ir vērts ciest atkārtoti

Dzīve ir skaista, bet ar viņu tad tas arī ir viss. Ja viņš ir viņam tikai līdzīgs, ar to taču nepietiek? Būtu muļķīgi visiem mānīties un beigās saprast, ka nekas no tā visa nav bijis īsts, ka viss mūžs ir vadīts vienos vienīgos melos.
Kā divi akli radījumi mēs maldītos tumsā, viens domājot, ka otrs ir īsts un labs, bet otrs, ka pirmais ir kareivis. Bet tas taču nav tas, pēc kā es dzenos. Lai gan, es jau nemaz nezinu, pēc kā es dzenos. Reizēm liekas, ka tas viss ir ļoti vienkārši, bet mānīt sevi būtu īstena muļķība. Tad jau labāk uzreiz padoties dzīvei, nevis kļūt aklai arī dienasgaismā.
Un kā lai dzīvo tādi cilvēki kā es? Kā lai dzīvo tie, kas visas baudas atrod tikai grāmatās? Es varētu sevi uzrakstīt vārdos, uzrakstīt pati savu patiesību un ievīt savu stāstu svešos stāstos, bet ar to manam garam būtu par maz. Tad es vairs nebūtu īsta. Es pazaudētu sevi kaut kur starp lapām, aizņemtos galveno varoņu raksturus un pārlieku dziļi justu līdzi viņu problēmām. Es pat pieņemtu viņu nelaimes. Teiktu, ka tās ir manējās. Spētu skumt par tām, mīdīt savu laimi, lai justos viņiem piederīga.
Varbūt tur tas suns ir aprakts - ka es nejūtos šeit gluži piederīga? Ka man ir vajadzīgs kaut kas dziļāks, kaut kas, ko pārzināt, kaut kas, ko līdz galam saprast... Šobrīd es aizskāru divas sev svarīgas tēmas, bet cēlonis tām abām ir viens - Remarks. Bet viņa dēļ radušās pārdomas ir nevis pārdomas, bet gan īstena bauda.

Es esmu atradusi atslēgu visām savām problēmām: es pārlieku ātri aizraujos. Kolīdz dzīvē notiek kaut kas jauns un kaut kas nebijis, es visu veco metu pie malas un akli sekoju tam, kam, iespējams, lemts notikt tikai vienreiz.

Variācija par tēmu

Šo situāciju varētu raksturot kleitās. Es ieeju veikalā, ieraugu dažas, un man viņas, protams, iepatīkas. Viņas ir glītas, es tajās izskatos lieliski, bet katrai no tām ir kaut kas, kas, manuprāt, būtu jāmaina. Vienai piešūts derdzīgs rozā taurenis, otrai - viduklis nedaudz par platu. Bet man viņas patīk. Un tā vietā, lai es domātu, kā likvidēt šīs man netīkamās detaļas, es domāju, kā mainīt sevi. Nopirkt lielu, derdzīgu rozā cepuri? Pa ziemu labi daudz saēsties, lai nākamajā vasarā kleita derētu kā uzlieta? Man neienāk ne prātā, ka blakus ir taču citi veikali, kuros būs vismaz viena mana kleita un ka šīs ir vērts atstāt citām, kurām rozā taureņi patiks un viduklis nešķitīs nemaz par platu. Tā mazliet žēl laist vaļā. Grūti sev pateikt - nē, ar šīm tev labi neveiksies...ka kaut kas baigi trūkst. Ka kaut kas īsti neštimmē.

Man ir reālas aizdomas, ka es kaut ko savā dzīvē daru nepareizi. Es savās domās vairoju aptuveni 54,6% visa pasaules ļaunuma, kurš, protams, materializējas manos nerealizētajos sapņos un cerībās. Pretīgi patiesībā. Man riebjas uzņemties atbildību par vārdiem, ko esmu pateikusi, vai lietām, ko esmu izdarījusi. And that's how it always goes, jo es nezin kādēļ ignorēju pilnīgi visas muļķības, ko sirds kāro paveikt.
Drīz skolas beigas, bet man viss ir vienalga. Šodien ģeogrāfijas skolotāja man gribēja ielikt vieninieku, lai iznīcinātu manu brīnišķīgo atestāta atzīmi, bet, tā vietā lai pārtrauktu darīt muļķības, es izdalīju saviem kompanjoniem vēl jaunas kārtis. Jā, es zinu - vienaldzība ir īpašība, kas noved pie iznīcības, bet - jo vairāk cilvēkam rūp citi cilvēki, jo mazāk vērtīgs viņš to cilvēku acīs jūtas. Un ne tikai jūtas, bet arī kļūst. Principā - cilvēks nevar mīlēt visus. Ir jāmīl un jāpieķeras tikai dažiem. Un tas ir mans klupšanas akmens.

Es brīnos, kādēļ dzīvē ir tā, ka viss notiek cikliski? Kādēļ mēs esam kā uz riteņa, kurš vada mūsu dzīvi te augšā, te atkal lejā? Mēs krītam un mēs ceļamies augšā, bet mums nav ne jausmas, kad un kādas šīs pārmaiņas būs. Ir tikai kustība: augšā, lejā, augšā, lejā... Un tāda kustība patiešām pastāv, jo esmu pārliecināta, ka absolūti katrs savā dzīvē ir jutis, ka no ilglaicīga prieka viss pārtop pēkšņās skumjās un otrādi.

Mana jaunatklātā Amerika

Ir tik sasodīti interesanti pasēdēt un parunāties ar cilvēkiem, ar kuriem pirms tam neesi gandrīz nemaz runājis. Un vai ziniet kāpēc? Tāpēc, ka sanāk smagi kļūdīties. Līdz šim pašas izdomātie stereotipi ir lauzuši ceļu līdz viņiem, sakot: "Ak, viņi jau nav tādi kā es! Klausās nepareizu mūziku, dzīvo nepareizu dzīvi", bet tā nebūt nav. Visa dzīves sāls slēpjas tajā, ka katrs cilvēks ir atšķirīgs.
Cilvēki bieži vien mēdz sev noliegt kādas konkrētas lietas, piemēram, novilkt robežu mūzikas izvēlē, novilkt robežu tajā, kā izturēties pret vecākiem, kā izturēties pret skolu, pret sevi pašu un savu izskatu, bet es varu pilnīgi droši apgalvot, ka vēlāk, ar šiem citādajiem cilvēkiem iepazīstoties, viņam nāksies 100% kļūdīties, un paša radītais pirmais iespaids būs pagalam aplams. Katram cilvēkam apakšā slēpjas savs stāsts, sava maģija, kuru sākumā, iespējams, nemaz nevar pamanīt. Nē, nevis iespējams, bet to tik tiešām nevar pamanīt. Ir absurdi, ka cilvēki noliedz viens otru, kārtīgi neiepazīstoties. Ir absurdi, ka otra dzīve tiek norakstīta, pirms tiek iepazīta un saprasta.
Vēl cilvēkiem ir tendence baidīties sevis citu klātbūtnē. Tā ir otra vislielākā muļķība. Kā mazi, asi eži tie ieraujas sevī un dzeļ kā ar adatām tiem, kas no viņiem neko neprasa. Un ne jau cietīs tie citi. Cietīs tikai ezis pats, jo tie citi aizies nemaz neatskatīdamies, kamēr viņš durstīs sevi, no savas čaulas ārā līzdams. Maģija ir cilvēks pats, un viņa rokās ir vara pār to, kā šī maģija tiks parādīta citiem.
Nekad nevajag spriest par cilvēku pēc sevis radītā pirmā iespaida, jo absolūti visos gadījumos šim cilvēkam nāksies kļūdīties.

Jānis Jaunsudrabiņš

• Nevienam nebūs par mani smieties, jo par mīlestību ļaudis visvairāk mēdz zoboties un smieties. It kā mīlestība būtu pērtiķis kādas balagāna būdas priekšā.

• (..) neviena dzīvība virs zemes nepaliek nomalā stāvam. Ikkatrs, pat tas visniecīgākais kukainītis kļūst par pasaules viduspunktu savā laikā.

/Aija

Džeroms K. Džeroms

• Toties vajag tikai aizmirst buru mājās, lai vējš būtu jums labvēlīgs jebkurā virzienā. Ko lai dara - šīs pasaules dzīve ir vienīgi rūgts pārbaudījums, un cilvēks radīts nepatikšanām kā ugunskura dzirksteles - lidojumam.

/Trīs vīri laivā

Ko ir mīlēt vieglāk - to, kas tevi mīl, vai to, kas tevi nemīl?
Pirmajā brīdī liekas - to, kas tevi mīl. Tas taču skan tik vienkārši... Tu kādam cilvēkam esi svarīgs, viņš tevi novērtē, - nu kāds gan ir iemesls un kādi gan ir šķēršļi viņu nemīlēt? Bet tu joprojām izvēlies to, kuram esi vienaldzīgs... Tāda laikam ir cilvēka daba - nepārtraukti kļūdīties. Nespēt aizbēgt no problēmām un padarīt tās divtik sarežģītas.

Literatūra mani nicina. Lai kādu grāmatu es no plaukta ņemtu, visur mīlestība. Un visur viens no varoņiem mīl, bet otrs - nē.

Man šodien ir prieks. Es šodien biju uz balkona. Uz balkona ar beņķīti, ar kastaņu pumpuriem un ar dziedošiem putniem. Uz balkona smaržīgā kāpņutelpā. Uz balkona, sadalījusies divās daļās. Man cimdā bija caurums, ko bija liels slinkums lāpīt. Man galvā bija kaudze vieglprātības. Un tāda tur joprojām ir.
Es gribēju jautāt jums - vai kāds ir redzējis pušu plīstam kastaņa pumpuru? Ne jau pārplīsušu vai vēl neplīsušu, bet tieši plīstošu. Vai kāds ir redzējis to mirkli, kad pavasaris sarausta gabalos zaros apslēptos brīnumus? Ziniet, tā jau laikam ir, ka nevienam nav lemts to mirkli ne redzēt, ne noteikt. Bet sajust, ak, to gan. Pie tam milzīgās devās. Kad no resnajiem un ne tik resnajiem zariem ārā spraucas mazas, zaļas lapiņas, tad ir zināms - pumpuri ir plīsuši. Tad ir zināms, ka nekas vairs nav maināms, bet atliek tikai ļauties pavasara vilinājumam.
Bet vai ir iespējams likt tam pumpuram turēties ciet?
Nu nav taču. Ja pavasaris nāk un nāk ar zilām debesīm un kastaņbrūnu zemi, tad pretoties tam nav jēgas. Un tad uzreiz aizmirstas ziema, rudens, iespējams, pat aizgājusī vasara... Bet vai aizmirstas pavisam? Jo, redz, arī nākamā vasara, lai gan būdama pavisam citāda, ir un paliek tikai vasara...
Un balkons ir mans tilts.

Purus putus

Es vairs negribu skaisti runāt. Un negribu skaisti domāt. Ja tā godīgi, es vispār negribu skaisti. Gribu tā, lai būtu prieks. Gribu svinēt dzīvi, gribu ļauties mirklim. Gribu atstāt nākotnes plānus nākotnei.
Mazliet jāpiebremzē. Šķiet, biju pārāk ieskrējusies...

Tu tikai paskaties,
cik mēness ir tuvu.
Tu vari
ar plaukstu
tam pieskarties.

Man šķiet, ka ik katram dzīvē parādās tāds posms, kad jāpieņem visi izaicinājumi, ko tā piedāvā. Un tos arī jāizbauda, nevis tikai jābēdājas, ka nekas nav tā, kā tam vajadzētu būt.
Jo, ziniet, reizēm ir jāatceras, ka labi ir tā, kā ir. Ikviena cilvēka vēlmju saraksts ir nebeidzams, taču ir jāiemācās šīs vēlmes, nē, nevis apvaldīt, bet gan sakārtot augšupejošā secībā.
Ar mani viss ir, vot, super. Uzdāviniet man astoņas dienas nedēļā, un es kļūšu par laimīgāko cilvēku uz pasaules.

Jo nedrīkst

...vīru lūkot pēc cepures.
Un nedrīkst spriest par viņa raksturu, pirms neesi to iepazinis.
Jo nav tādi labie un nav tādi sliktie cilvēki. Viņi vienkārši ir.

Jo pēdējā laikā

...es arvien biežāk nokļūstu vietās, kur cilvēki viens otru mīl un ciena. Neviens nevienam nepieder un visi ir vienlīdz izcili. Tik tiešām izcili. Nav neviena tāda, kurš būtu mazāk vērtīgs vai mazāk spējīgs. Un visi savā starpā ir labākie draugi.
Man tas patīk, ir tikai mazliet grūti pie tā pierast. Nekad nav nācies tādā sabiedrībā būt. Iespējams, tā ir mācība, ka ir jākļūst mazāk greizsirdīgai un mazāk skaudīgai, bet - vairāk pašapzinīgākai.

Brīžiem visi iet ellē

Brīžiem kaut kas uznāk. Uznāk tāds pretīgs, kad tu cilvēkos saskati tikai ļaunu un sliktu, un viņi visi tev vienkārši riebjas. Jo viņi visi tev melo. Jo viņi visi tev runā nepatiesību. Jo viņi mānās un dara lietas tev aiz muguras.
Visi no tevis kaut ko prasa, kaut ko gaida. Izdari to, izdari šito, aizbrauc tur, palīdzi tam. Bet paši uzvedas kā tādi mīkstmieši, un ne jau tādēļ, ka viņi ir bailīgi un nedroši, bet tādēļ, ka viņi ir truli. Vāji. Un vēl pretīgi.
Es vairs nespēju atbrīvoties no dusmām. Viss iekšā vārās. Karst. Plīst. Man gribas kliegt uz visiem, gribas sejā visiem pateikt, ka viņi ir ķēmi un mani neapmierina nekas no tā, ko viņi dara. Gribas tā, kā dara Alekss: sākumā creech un tad tolchok viņiem sejā. Jo ir brīži, kad ir labi, bet tad uzrodas kāds, kas visu sabojā. Kas saulainu dienu pārvērš kaut kādā vonny negaisā.
Cilvēki rīkojas nesmuki. Un bieži vien nesaprot, ka rīkojas nesmuki. Bet vai tas viņus attaisno?

Laiks nežēlo

Dažreiz man liekas, ka dzīvē nav nekā baismāka par laiku. Nē, patiesi. Laiks nežēlo. Tas vai nu skrien ātrāk par visu vai arī stāv uz vietas un nedomā kustēt. Brīžos, kad ir labi, laiks paskrien nemanot, bet, kad ir slikti, tas apstājas. Un divdesmit minūšu vietā paiet divas.
Es bieži vien bīstos no fakta, ka dzīve var paskriet nemanot. Ka varu attapties vecumā un saprast, ka neko labu savā dzīvē neesmu paveikusi. Un tas viss tikai tādēļ, ka ir trūcis laika. Lai gan pieaugušie saka: "Tev par to vēl nav jāraizējas," es tik un tā baidos. Jo, redziet, neesmu pat pamanījusi, ka otrais gada mēnesis ir teju cauri un ka drīz vien būs vasara, bet pēc tam atkal jauns pavasaris.
Bet varbūt, ka īstenā problēma slēpjas faktā, ka cilvēki pārlieku daudz lūkojas nākotnē. Lūkojas uz nākamo ceturtdienu, uz nākamo vasaru...Un tādēļ dzīve arī paskrien.
Kā to labot, man nav ne jausmas.
Jo apstāties, redziet, negribas, bet skriet uz priekšu arī žēl.

In memoriam

Lai pienāk pavasaris, lai pienāk vasara,
bet lai februāris nebeigtos.

Inkognito? Jā

Kopš mana pirmā raksta gads jau riņķī, ziniet. Gads un viena diena, lai būtu precīzāk. Es jūtos labi. Daudz pārmaiņu notikušas, pietam tādas, par kurām nebija ne jausmas. Ja kāds man teiktu, ka nedēļa ir ilgi, pie velna viņu. Kas ir nedēļa? Gads jau ir maz. Bet pārmaiņu tajā daudz.
Es nevaru saprast, vai gada laikā rakstu tik maz ir tāpēc, ka slinkoju rakstīt vai ka rakstīto mēdzu dzēst ārā. Laikam jau abi. Bet arī tā ir labi.
Īstenībā, katrā manā rakstā ir briesmīgi dziļas idejas. Briesmīgi uzmācīgas, bet patīkamas pagātnes atmiņas. Ne katram tulkojamas. Vai saprotamas. Bet, ziniet, mainījies ir viss, lai cik dīvaini tas neizklausītos.
Man nekā nebija, tāpēc es sāku. Izkaisīju domas pa vējam un gaidīju, kas notiks. Notika. Īstenībā, diezgan smieklīgi (zīmīgi, jocīgi, liktenīgi, priecīgi, atkal smieklīgi), ka mans raksts ir dzimis tieši februārī. Un ka četri ir mans mīļākais skaitlis.

Jo neviens jau neprasa

Pēdējā laikā izklausos šausmīgi jocīga.
Tāpēc vienkārši pateikšu jums,

ka esmu laimīga.
Bet kādēļ? To neviens nezina.