Es par politiku interesējos maz, tomēr šodien (pilnīgas nejaušības vadīta) noskatījos "100. panta preses klubu". Kā suns ar kaķi salaisti vienā arēnā, visi kašķējas un visi plēšas, tomēr Kultūras ministre Ēlerte izteica tik jauku domu, ka nespēju vēl tagad beigt priecāties. Citēt būtu neērti, bet doma apmēram tāda, ka neviens Parīzes mērs līdz šim nav gājis pie Triumfa arkas svinēt, kā vācieši reiz caur turieni gājuši un Parīzi ieņēmuši, toties Rīgas mērs gan tīri mundri maijā svin, kā padomju tanki pēc kara te ienāca un Rīgu paņēma sev.
Vispār žēl tā, kas tagad notiek. Krievu un latviešu skaits Latvijā līdzīgs, viņiem partijas mazāk, mums vairāk. Tagad, kad nāk vēlēšanas, viens latvietis balsos par vienu latviešu partiju, otrs latvietis par otru, bet viņi balsos par savējiem, par savu vienu vai par savām divām partijām, un viņu skaits Saeimā uzreiz būs lielāks. Nu es runāju tā, it kā no tā kaut ko saprastu; daudz vairāk mani šodien aizrauj lietus un pelēkās debesis. Divās vasarās man tika doti divi lieliski ceļojumi, bet abos kā nemaināms liktenis uzmācās lietus. Sākumā tā likās, ka uzmācas, bet tagad es saprotu, ka bez lietus nekādīgi. Es jau laikam teicu, ka karstums un plikie ķermeņi mani kaitina līdz nelabumam, un šodien es no šīs domas neatkāpjos. Pie sevis es domāju, kā būtu bijis, ja būtu spīdējusi saule? Vai cilvēki, ko es sastapu, man šķistu tādi, kādi šķiet tagad? Varbūt tieši ūdens viņus darīja tik skaistus, cik skaistus savā prātā es viņus atceros? Lietus visam piešķir tādu savādu noslēpumainību. Dari, ko gribi, bet skaidras atbildes nav.
Vispār žēl tā, kas tagad notiek. Krievu un latviešu skaits Latvijā līdzīgs, viņiem partijas mazāk, mums vairāk. Tagad, kad nāk vēlēšanas, viens latvietis balsos par vienu latviešu partiju, otrs latvietis par otru, bet viņi balsos par savējiem, par savu vienu vai par savām divām partijām, un viņu skaits Saeimā uzreiz būs lielāks. Nu es runāju tā, it kā no tā kaut ko saprastu; daudz vairāk mani šodien aizrauj lietus un pelēkās debesis. Divās vasarās man tika doti divi lieliski ceļojumi, bet abos kā nemaināms liktenis uzmācās lietus. Sākumā tā likās, ka uzmācas, bet tagad es saprotu, ka bez lietus nekādīgi. Es jau laikam teicu, ka karstums un plikie ķermeņi mani kaitina līdz nelabumam, un šodien es no šīs domas neatkāpjos. Pie sevis es domāju, kā būtu bijis, ja būtu spīdējusi saule? Vai cilvēki, ko es sastapu, man šķistu tādi, kādi šķiet tagad? Varbūt tieši ūdens viņus darīja tik skaistus, cik skaistus savā prātā es viņus atceros? Lietus visam piešķir tādu savādu noslēpumainību. Dari, ko gribi, bet skaidras atbildes nav.
