Man vasara šķiet kaitinoša vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir pārlieku karsts. Man daudz labāk patīk vēsums un lietus, patīk apģērbti cilvēki un vairākas drēbju kārtas. Otrkārt, tā norāda, ka tuvojas rudens. No vienas puses, vasara ir pats briedums, pats skaistākais laiks, ko daba var sniegt, kad viss ir ilgi audzis un nu gatavs savu krāšņumu veltīt pasaulei, bet, no otras puses, šis briedums drīz solās beigties, un rudens, kas it kā tik tāls, piezogas klāt un aizrauj visu vasaras krāšņumu sev līdzi.
Tāpat ir ar cilvēku. Visu bērnību tas vada, domādams, cik skaists būs briedums, cik jauki būs pieņemt savus lēmumus un rīkoties pēc saviem ieskatiem, bet, kad šis briedums ir pienācis, cilvēks aptver, ka ar to tad arī viss. Ka ar šo briedumu sākas viņa dzīves rudens, un tas, tik straujš būdams, visu dzīves vasaru aiznes sev līdzi.