- Laikam gan katrs kādam bija labs cilvēks. Un kādam tieši pretējs.
- Bet, iespējams, ka būtu mazāk karu, ja cilvēki tik ļoti negribētu pārliecināt cits citu par savas personiskās patiesības pareizību.
-
Un brīžiem, kad klusums brēc, tas jāpārmāc ar visskaļāko, kas cilvēkam ir.
-
(..) taisnībai un līdzjūtībai no laika gala lemta bezcerīga bojāeja, jo arvien tās pārvar savtība, vienaldzība un bailes.
- Cilvēks var būt atbildīgs vienīgi par to, ko pats nodarījis. Un arī tikai tad, ja tas nav darīts pēc pavēles.
- Ja pilsētu bombardējam mēs, tad tā ir stratēģiska nepieciešamība; ja to dara citi, tad neģēlīga noziedzība.
- Koki aug, plaukst un zied, un pat tad, kad tie saplosīti, tā daļa, kas vēl ar kādu spurgaliņu turas zemē, turpina augt un plaukt. No tiem mēs varam nemitīgi mācīties, tie negraužas un sevi nežēlo.
-
Kamēr cilvēks bija pārpilns dažnedažādu jautājumu, tikmēr viņš daudz kam citam nespēja pievērsties. Vienīgi tad, kad cilvēks neko vairs negaidīja, sirds atvērās visam un vairs nebaiļojās.
-
Laimīgi vien šodien ir vairs tikai ragulopi. Bet varbūt arī tie vairs ne. Varbūt tikai akmeņi vēl ir laimīgi.
-
Ja gribi, lai citi neievēro, nevajag uzmanīties.
- Smieties ir labāk nekā raudāt. It sevišķi, ja nelīdz ne viens, ne otrs.
- Pasaule nestāv uz vietas. Ja cilvēks kādu laiku zaudējis ticību savai zemei, tad jātic pasaulei. Ir gan iespējams saules aptumsums, bet ne pastāvīga nakts. Ne uz šīs planētas. Nevajag iet pa vieglāko ceļu un tūdaļ zaudēt ticību. Jūs jautājāt, vai būs pietiekami daudz palicis pāri, lai sāktu no jauna. Baznīca sāka ar pāris zvejniekiem, pāris ticīgajiem katakombās un ar tiem, kas vēl bija palikuši dzīvi Romas arēnās. Bet nekad vēl nav bijis tādas tirānijas, kas būtu noturējusies. Vienmēr tikai ar grūdieniem, rāvieniem, ar atkāpēm un konvulsijām. Mēs bijām augstprātīgi, mēs domājām, ka esam jau pārvarējuši savu asiņaino pagātni. Tagad mēs zinām, ka pat atskatīties vēl nedrīkstam, lai tā mūs no jauna nepanāktu.
- - Šeit jūsu grāmata par Šveici. Tā ir drusku salijusi. Es to biju pazaudējis, bet atkal atradu un izglābu. - Jums nevajadzēja to glābt. Sapņus nevajag glābt. - Vajag gan. Ko tad citu? - Ticību. Sapņi rodas no jauna.
- Bieži vien domā, ka slepkavām vienmēr un visur jābūt slepkavām un tikai slepkavām. Taču pietiek ja viņš tikai šad un tad un tikai savas būtības mazā daļiņā tāds ir, lai sētu drausmīgu nelaimi.
- Vingro cilvēks tikai tad, kad ir izmisis. Vingro, līdz vairs nevar pieliekties, skrien, līdz pagalam noguris, istabu uzkopj desmitiem reižu pēc kārtas, matus sukā tik ilgi, līdz galva sāp, vai dara kaut ko citu tamlīdzīgu. (Tas palīdz) Tikai priekšpēdējā izmisumā. Kad vairs negribas domāt. Galīgā izmisumā nelīdz nekas cits kā vien padoties liktenim.
- (..) siltums, maigums un mīlas saldais satraukums. Bet šīs jūtas nebija mierīga lampa, kas apgaismo labu un kārtīgu māju; tās bija maldugunis purvā, un, jo tālāk viņš mēģināja tām sekot, jo staignāks šķita kļūstam purvs.
/Laiks dzīvot un laiks mirt
Jau atkal Remarks, jau atkal skumjas. Bet es būtu brīnījusies, ja grāmata būtu beigusies laimīgi. Remarka romāniem vienkārši piestāv šis dziļais dramatisms un pesimisms.
