Un tagad iedomājies, kā tas ir, ja ļoti reibst galva. Reibst tik ļoti, ka nevar grāmatu noturēt rokās un nevar noiet pa istabu taisni. Pat nevar saprast - esi dzīvs vai miris un vai dzīvot gribas vai negribas.
Šorīt es pamodos un jutos ļoti nelāgi. Mana diagnoze - arteriālā hipotensija (jeb vienkāršā valodā - zems asinsspiediens). Kad par to rakstu, jūtos kā paveca un sirma kundze, kas sirgst ne tikai ar ielaistu reimatismu un artrītu, bet arī ar hronisku vientulību, ko apkarot var vienīgi ikdienišķa sēdēšana pie radio aparāta vai arī šķendēšanās par to, cik dzīve ir negodīga.
Un es jums saku: lai tās kundzes cīnās ar savām slimībām kā prot, bet es savu arteriālo hipotensiju normalizēju ar stipru kafiju un daudz svaiga gaisa. Tagad ārā ir krēmkrāsas debesis, taču man aizliegts strauji kustēties - jo straujāk es kustos, jo vairāk es reibstu, un jo vairāk es reibstu, jo labāk es atceros, ko esmu ēdusi pusdienās. Mana veselība nekad mani nav pievīlusi, tāpēc tagad es sēžu un gudroju, kas varētu būt pie šīs assinspiediena krišanās vainīgs. Taču gudras grāmatas saka, ka par to nav ko baiļoties, un gudrām grāmatām es klausu, tāpēc nebaiļojos. Pie tam - tepat ir cilvēki, kas ar savu dumību mani uzjautrina, - vai var būt vēl jaukāk?