Bet tev taču nav jārunā. Muļķības

Es par to domāju tāpēc, ka mani tas nomāc. Suns cilvēkam kož, bet cilvēks turpina tam dot ēst. Ābelei zari no smaguma lūst, bet tā turas pretim un ļauj visiem augļiem nogatavoties. Zirneklis uzvij sev māju cilvēka durvju priekšā, bet cilvēks to katru rītu jauc nost un kā tāds tiepša nemaz nesaprot, ka tas tur tamdēļ, lai laimīte nevar pa durvīm iziet ārā.
Starp cilvēkiem jau arī tā notiek. It kā jautā, it kā gaidi, bet beigās nemaz netiec skaidrībā, kādēļ esi tik salauzts un vīlies.

Un tagad iedomājies, kā tas ir, ja ļoti reibst galva. Reibst tik ļoti, ka nevar grāmatu noturēt rokās un nevar noiet pa istabu taisni. Pat nevar saprast - esi dzīvs vai miris un vai dzīvot gribas vai negribas.
Šorīt es pamodos un jutos ļoti nelāgi. Mana diagnoze - arteriālā hipotensija (jeb vienkāršā valodā - zems asinsspiediens). Kad par to rakstu, jūtos kā paveca un sirma kundze, kas sirgst ne tikai ar ielaistu reimatismu un artrītu, bet arī ar hronisku vientulību, ko apkarot var vienīgi ikdienišķa sēdēšana pie radio aparāta vai arī šķendēšanās par to, cik dzīve ir negodīga.
Un es jums saku: lai tās kundzes cīnās ar savām slimībām kā prot, bet es savu arteriālo hipotensiju normalizēju ar stipru kafiju un daudz svaiga gaisa. Tagad ārā ir krēmkrāsas debesis, taču man aizliegts strauji kustēties - jo straujāk es kustos, jo vairāk es reibstu, un jo vairāk es reibstu, jo labāk es atceros, ko esmu ēdusi pusdienās. Mana veselība nekad mani nav pievīlusi, tāpēc tagad es sēžu un gudroju, kas varētu būt pie šīs assinspiediena krišanās vainīgs. Taču gudras grāmatas saka, ka par to nav ko baiļoties, un gudrām grāmatām es klausu, tāpēc nebaiļojos. Pie tam - tepat ir cilvēki, kas ar savu dumību mani uzjautrina, - vai var būt vēl jaukāk?

Visa cilvēces problēma slēpjas aizspriedumos. Tie šķeļ sabiedrību. Reiz kāds senos laikos izdomāja cilvēka ideālu, un nu visi kā mazas, pūkainas aitiņas dzenas šim ideālam pakaļ.
Cilvēku negācijas mūsdienās kļūst mazliet smieklīgas. Un manas vislielākās bailes ir - lai kāds mani pret pašas gribu šai aitu barā neiemāna.

Es sēžu un domāju par naudu. Par to, cik daudz naudas cilvēkam būtu vajadzīgs, lai viņš iztiktu vienu mēnesi. Un jo vairāk es domāju, jo vairāk es saprotu, ka cilvēkam nav absolūti nekādas mērenības izjūtas - lai cik naudas viņam būtu, viņam tās mūžīgi trūks.
Šodien busiņā dzirdēju divu vīriešu sarunu. Viņi centās pārliecināt kādu trešo personu, ka alga, kas tiek maksāta par viņu padarīto darbu, ir neadekvāti maza. Un tad es sāku pie sevis spriedelēt, kā būtu, ja es tiem abiem kungiem pavaicātu, cik tad īsti viņiem būtu vajadzīgs, lai mēnesi izturētu bez čīkstēšanas un vaimanāšas. Vai viņi varētu man nosaukt konkrētu summu? Jeb arī ar katru latu viņu ambīcijas augtu aizvien lielākas, līdz beidzot viņi apjēgtu, ka visu, ko gribas, dabūt nevar nekad, un daudz vairāk naudas prasa daudz vairāk ieguldīta darba? Lieki piebilst, ka trešā persona klusēja tikpat nekaunīgi, cik es.

Un dīvaini, ja cilvēkam neko nesola, bet viņš tik un tā jūtas kaut ko nopelnījis...

Mana Rīga

Ja mēro vienkāršu ceļu pa Rīgas ielām un it kā tūrista acīm paveras uz ēkām, kas tam augstu virs galvas slejas, tad taisni vai gribas aiz sajūsmas saukt: "Arī mūsu Rīga taču ir tik skaista!" Nevajag jau nemaz darīt daudz, tikai drusciņ pacelt galvu augšā, lai ieraudzītu, ka arī Rīgas ēkām ir puķes, balkoniņi, cakas un mežģīnes, ka arī uz Rīgas ielām aug koki un parkos plaši apstādījumi un ka mums ir viena no visskaistākajām vecpilsētām pasaulē, kur, šķiet, katras mājas logā varētu ieraudzīt pa kādai nevainīgai bohēmai.
Vakar es devos pastaigāties pa Alberta ielu. Izdomāju, ka jātaisa bildes - ne tādas nopietnas, bet tik tā, joka pēc, lai vēlāk varētu papriecēt acis.

Ērihs Marija Remarks

• Laikam gan katrs kādam bija labs cilvēks. Un kādam tieši pretējs.

• Bet, iespējams, ka būtu mazāk karu, ja cilvēki tik ļoti negribētu pārliecināt cits citu par savas personiskās patiesības pareizību.

• Un brīžiem, kad klusums brēc, tas jāpārmāc ar visskaļāko, kas cilvēkam ir.

• (..) taisnībai un līdzjūtībai no laika gala lemta bezcerīga bojāeja, jo arvien tās pārvar savtība, vienaldzība un bailes.

• Cilvēks var būt atbildīgs vienīgi par to, ko pats nodarījis. Un arī tikai tad, ja tas nav darīts pēc pavēles.

• Ja pilsētu bombardējam mēs, tad tā ir stratēģiska nepieciešamība; ja to dara citi, tad neģēlīga noziedzība.

• Koki aug, plaukst un zied, un pat tad, kad tie saplosīti, tā daļa, kas vēl ar kādu spurgaliņu turas zemē, turpina augt un plaukt. No tiem mēs varam nemitīgi mācīties, tie negraužas un sevi nežēlo.

• Kamēr cilvēks bija pārpilns dažnedažādu jautājumu, tikmēr viņš daudz kam citam nespēja pievērsties. Vienīgi tad, kad cilvēks neko vairs negaidīja, sirds atvērās visam un vairs nebaiļojās.

• Laimīgi vien šodien ir vairs tikai ragulopi. Bet varbūt arī tie vairs ne. Varbūt tikai akmeņi vēl ir laimīgi.

• Ja gribi, lai citi neievēro, nevajag uzmanīties.

• Smieties ir labāk nekā raudāt. It sevišķi, ja nelīdz ne viens, ne otrs.

• Pasaule nestāv uz vietas. Ja cilvēks kādu laiku zaudējis ticību savai zemei, tad jātic pasaulei. Ir gan iespējams saules aptumsums, bet ne pastāvīga nakts. Ne uz šīs planētas. Nevajag iet pa vieglāko ceļu un tūdaļ zaudēt ticību. Jūs jautājāt, vai būs pietiekami daudz palicis pāri, lai sāktu no jauna. Baznīca sāka ar pāris zvejniekiem, pāris ticīgajiem katakombās un ar tiem, kas vēl bija palikuši dzīvi Romas arēnās. Bet nekad vēl nav bijis tādas tirānijas, kas būtu noturējusies. Vienmēr tikai ar grūdieniem, rāvieniem, ar atkāpēm un konvulsijām. Mēs bijām augstprātīgi, mēs domājām, ka esam jau pārvarējuši savu asiņaino pagātni. Tagad mēs zinām, ka pat atskatīties vēl nedrīkstam, lai tā mūs no jauna nepanāktu.

• - Šeit jūsu grāmata par Šveici. Tā ir drusku salijusi. Es to biju pazaudējis, bet atkal atradu un izglābu. - Jums nevajadzēja to glābt. Sapņus nevajag glābt. - Vajag gan. Ko tad citu? - Ticību. Sapņi rodas no jauna.

• Bieži vien domā, ka slepkavām vienmēr un visur jābūt slepkavām un tikai slepkavām. Taču pietiek ja viņš tikai šad un tad un tikai savas būtības mazā daļiņā tāds ir, lai sētu drausmīgu nelaimi.

• Vingro cilvēks tikai tad, kad ir izmisis. Vingro, līdz vairs nevar pieliekties, skrien, līdz pagalam noguris, istabu uzkopj desmitiem reižu pēc kārtas, matus sukā tik ilgi, līdz galva sāp, vai dara kaut ko citu tamlīdzīgu. (Tas palīdz) Tikai priekšpēdējā izmisumā. Kad vairs negribas domāt. Galīgā izmisumā nelīdz nekas cits kā vien padoties liktenim.

• (..) siltums, maigums un mīlas saldais satraukums. Bet šīs jūtas nebija mierīga lampa, kas apgaismo labu un kārtīgu māju; tās bija maldugunis purvā, un, jo tālāk viņš mēģināja tām sekot, jo staignāks šķita kļūstam purvs.
  

/Laiks dzīvot un laiks mirt

Jau atkal Remarks, jau atkal skumjas. Bet es būtu brīnījusies, ja grāmata būtu beigusies laimīgi. Remarka romāniem vienkārši piestāv šis dziļais dramatisms un pesimisms.

Par politiku un to, kā man patīk lietus

Es par politiku interesējos maz, tomēr šodien (pilnīgas nejaušības vadīta) noskatījos "100. panta preses klubu". Kā suns ar kaķi salaisti vienā arēnā, visi kašķējas un visi plēšas, tomēr Kultūras ministre Ēlerte izteica tik jauku domu, ka nespēju vēl tagad beigt priecāties. Citēt būtu neērti, bet doma apmēram tāda, ka neviens Parīzes mērs līdz šim nav gājis pie Triumfa arkas svinēt, kā vācieši reiz caur turieni gājuši un Parīzi ieņēmuši, toties Rīgas mērs gan tīri mundri maijā svin, kā padomju tanki pēc kara te ienāca un Rīgu paņēma sev.
Vispār žēl tā, kas tagad notiek. Krievu un latviešu skaits Latvijā līdzīgs, viņiem partijas mazāk, mums vairāk. Tagad, kad nāk vēlēšanas, viens latvietis balsos par vienu latviešu partiju, otrs latvietis par otru, bet viņi balsos par savējiem, par savu vienu vai par savām divām partijām, un viņu skaits Saeimā uzreiz būs lielāks. Nu es runāju tā, it kā no tā kaut ko saprastu; daudz vairāk mani šodien aizrauj lietus un pelēkās debesis. Divās vasarās man tika doti divi lieliski ceļojumi, bet abos kā nemaināms liktenis uzmācās lietus. Sākumā tā likās, ka uzmācas, bet tagad es saprotu, ka bez lietus nekādīgi. Es jau laikam teicu, ka karstums un plikie ķermeņi mani kaitina līdz nelabumam, un šodien es no šīs domas neatkāpjos. Pie sevis es domāju, kā būtu bijis, ja būtu spīdējusi saule? Vai cilvēki, ko es sastapu, man šķistu tādi, kādi šķiet tagad? Varbūt tieši ūdens viņus darīja tik skaistus, cik skaistus savā prātā es viņus atceros? Lietus visam piešķir tādu savādu noslēpumainību. Dari, ko gribi, bet skaidras atbildes nav.

Šrēdingera kaķis

Šovakar man galvā skan Šrēdingera teorija par kaķi. Ir kaste. Kastē iekšā ir kaķis un indes pudele. Pastāv varbūtība - vai nu kaķis indi apgāzīs vai arī neapgāzīs. Ja kaķis indi apgāzīs, viņš būs beigts, ja neapgāzīs, viņš būs dzīvs, tātad reizē, kamēr kaste ir ciet, kaķis ir gan dzīvs, gan beigts. To, kā ir patiesībā, noskaidros tas, kas atvērs kasti un apskatīsies.
Ja man tagad kāds jautātu: "Ko man īsti (konkrētā situācijā) darīt?" ,es atbildētu, ka vienīgais veids, kā iznākumu noskaidrot, ir "atvērt kasti", tātad - rīkoties, pieņemt izaicinājumu, mesties visā iekšā un noskaidrot, vai tas, kas ir noticis, ir tas, ko esi gaidījis.

Kad es iztaisnoju muguru, bieži vien rodas sajūta, ka tik un tā esmu saliekusies. Un tad es saprotu - esmu aizmirsusi pacelt augšā galvu.

Man vasara šķiet kaitinoša vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, ir pārlieku karsts. Man daudz labāk patīk vēsums un lietus, patīk apģērbti cilvēki un vairākas drēbju kārtas. Otrkārt, tā norāda, ka tuvojas rudens. No vienas puses, vasara ir pats briedums, pats skaistākais laiks, ko daba var sniegt, kad viss ir ilgi audzis un nu gatavs savu krāšņumu veltīt pasaulei, bet, no otras puses, šis briedums drīz solās beigties, un rudens, kas it kā tik tāls, piezogas klāt un aizrauj visu vasaras krāšņumu sev līdzi.
Tāpat ir ar cilvēku. Visu bērnību tas vada, domādams, cik skaists būs briedums, cik jauki būs pieņemt savus lēmumus un rīkoties pēc saviem ieskatiem, bet, kad šis briedums ir pienācis, cilvēks aptver, ka ar to tad arī viss. Ka ar šo briedumu sākas viņa dzīves rudens, un tas, tik straujš būdams, visu dzīves vasaru aiznes sev līdzi.