Man ir reālas aizdomas, ka es kaut ko savā dzīvē daru nepareizi. Es savās domās vairoju aptuveni 54,6% visa pasaules ļaunuma, kurš, protams, materializējas manos nerealizētajos sapņos un cerībās. Pretīgi patiesībā. Man riebjas uzņemties atbildību par vārdiem, ko esmu pateikusi, vai lietām, ko esmu izdarījusi. And that's how it always goes, jo es nezin kādēļ ignorēju pilnīgi visas muļķības, ko sirds kāro paveikt.
Drīz skolas beigas, bet man viss ir vienalga. Šodien ģeogrāfijas skolotāja man gribēja ielikt vieninieku, lai iznīcinātu manu brīnišķīgo atestāta atzīmi, bet, tā vietā lai pārtrauktu darīt muļķības, es izdalīju saviem kompanjoniem vēl jaunas kārtis. Jā, es zinu - vienaldzība ir īpašība, kas noved pie iznīcības, bet - jo vairāk cilvēkam rūp citi cilvēki, jo mazāk vērtīgs viņš to cilvēku acīs jūtas. Un ne tikai jūtas, bet arī kļūst. Principā - cilvēks nevar mīlēt visus. Ir jāmīl un jāpieķeras tikai dažiem. Un tas ir mans klupšanas akmens.

Es brīnos, kādēļ dzīvē ir tā, ka viss notiek cikliski? Kādēļ mēs esam kā uz riteņa, kurš vada mūsu dzīvi te augšā, te atkal lejā? Mēs krītam un mēs ceļamies augšā, bet mums nav ne jausmas, kad un kādas šīs pārmaiņas būs. Ir tikai kustība: augšā, lejā, augšā, lejā... Un tāda kustība patiešām pastāv, jo esmu pārliecināta, ka absolūti katrs savā dzīvē ir jutis, ka no ilglaicīga prieka viss pārtop pēkšņās skumjās un otrādi.