Man ir reālas aizdomas, ka es kaut ko savā dzīvē daru nepareizi. Es savās domās vairoju aptuveni 54,6% visa pasaules ļaunuma, kurš, protams, materializējas manos nerealizētajos sapņos un cerībās. Pretīgi patiesībā. Man riebjas uzņemties atbildību par vārdiem, ko esmu pateikusi, vai lietām, ko esmu izdarījusi. And that's how it always goes, jo es nezin kādēļ ignorēju pilnīgi visas muļķības, ko sirds kāro paveikt.
Drīz skolas beigas, bet man viss ir vienalga. Šodien ģeogrāfijas skolotāja man gribēja ielikt vieninieku, lai iznīcinātu manu brīnišķīgo atestāta atzīmi, bet, tā vietā lai pārtrauktu darīt muļķības, es izdalīju saviem kompanjoniem vēl jaunas kārtis. Jā, es zinu - vienaldzība ir īpašība, kas noved pie iznīcības, bet - jo vairāk cilvēkam rūp citi cilvēki, jo mazāk vērtīgs viņš to cilvēku acīs jūtas. Un ne tikai jūtas, bet arī kļūst. Principā - cilvēks nevar mīlēt visus. Ir jāmīl un jāpieķeras tikai dažiem. Un tas ir mans klupšanas akmens.