Cilvēki runā, ka katru dienu jābauda kā pēdējo. Ka jānovērtē tagadne, nevis jāatceras pagātne vai jāizdomā nākotne. Ka jānovērtē katra stunda, kas ir dota, un jāizbauda tā tieši tā, kā gribas, nevis pakļaujoties tiem, kas visu noliedz un aizliedz.
Bet ko daru es?
Es ziedoju savu tagadni nākotnei, kuras izdošanās man vēl nav zināma. Viss, ko es par šo nākotni zinu, ir tikai tas, ka man to ļoti gribas. Un mazliet arī - es gribu citiem pierādīt, ka es to varu. Un man gribas ticēt, ka tie ir pietiekami labi iemesli, lai no tagadnes pazaudētu nieka pāris gadus.

Ak, šīs smieklīgās dusmas, kas mani pārņem! Un smieklīgais satraukums, kad notiek kaut kas neparedzēts! Bet šoreiz es turos. Turos kā vēlējusies.

Vakardienas auto

Vakar devāmies nelielā ekskursijā uz Ausekļu dzirnavām. Es, kā jau vēstures cienītāja, metos uz vecajiem auto, bet, ak, jūs pat nevarat iedomāties, cik skaisti tur bija!

Šim Moskvičam arī Rīgas ģērbonis:

Augšējā bildē atjaunotās dzirnavas. Apakšā - viena no eksponātu mājām.

Tā kā tagad, mīļie, kāpjam savos autombiļos vai sēžamies uz saviem braucajiem un dodamies taisnā ceļā uz Bārbeli, lai to visu apskatītu!

Prasme saredzēt labo

Man šķiet, ka dzīvē ir vērts atcerēties tikai to, ko cilvēki ir darījuši labu. Ir jāpatur prātā viņi tādi, kādi viņi šķiet visjaukākie, jāpatur prātā viņu izteiktie komplimenti un mīļvārdiņi, jāatceras smaids, ko viņi veltījuši, vai joki, kurus viņi izteikuši, bet nedrīkst atminēties to, kā viņi īgņojas un kašķējas, kā atceras draugus tikai tad, kad pašiem ir slikti, vai arī to, cik pārliecinoši viņi cenšas aizstāvēt savu viedokli un padarīt to par vienīgo pareizo un atbilstošo katrai personībai.
Es gan nezinu,vai ir pareizi tā darīt, jo tas maldina prātu par to, kāds cilvēks ir patiesībā, taču tas mierina dvēseli, un ar to es esmu mierā. Mirkļos, kad mani pārņem pēkšņas dusmas, es atceros, cik jauki ir bijis agrāk, un tad dusmas vairs nešķiet tik spīvas un nepārvaramas.

Šodien pēcpusdienā biju ciemoties pie mammas darbā. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu tur redzējusi tik maz cilvēku - poliklīnika bija pavisam tukša, un vienīgā vieta, kur valdīja kaut neliela rosība, bija pirmā stava reģistratūra. Pāris stundas nosēdēju četru mediķu sabiedrībā un klausījos, kā viņi runā par darbu, par studijām un studijās piedzīvoto. Klausījos ar baudu un muti vaļā. Mani tas tik ļoti aizrauj! Es būtu gatava pat kārtīgi mācīties ķīmiju, lai varētu atbilst visiem medicīnas studenta kritērijiem.
Un vēl es šodien virs galvas redzēju lidojam lidmašīnu. Tā lidoja ātri un ar lielu troksni. Diez vai pretim nākošajam vīrietim arī ienāca prātā tas pats, kas prātā ienāca man, kad uz to paskatījos?

Kad tu dzirdi aktieri sakām, ka cilvēki uz teātri iet tikai izrāžu (nevis aktieru) dēļ, tad gribas mazliet pasmaidīt. Ar ko es atšķiros? Ja man jautātu: "Saki man, lūdzu, kā sauca to izrādi, uz kuru tu vakardien tik pārsteidzoši labā garastāvoklī devies?", es atbildētu: "Man nav ne jausmas, taču varu tev izstāstīt, kādi aktieri tur spēlē..." Un tā tas tiešām arī ir.

Bet ne tas ir tas, par ko es gribēju rakstīt. Klusiem solīšiem mums klāt zogas rudens. 2. stāvā paliek aizvien aukstāks, tas nozīmē, ka drīz būs jāsāk kurināt krāsniņa. Drīz kritīs lapas un krāsosies koki, daudz līs lietus un pa dienu neuzausīs saule, bet līdz tam es būšu paspējusi rudenim kārtīgi sagatavoties. Es sveikšu viņu, katrā rokā turot pa ābolam, un galvā man būs kastaņu vainags.