Man šķiet, ka dzīvē ir vērts atcerēties tikai to, ko cilvēki ir darījuši labu. Ir jāpatur prātā viņi tādi, kādi viņi šķiet visjaukākie, jāpatur prātā viņu izteiktie komplimenti un mīļvārdiņi, jāatceras smaids, ko viņi veltījuši, vai joki, kurus viņi izteikuši, bet nedrīkst atminēties to, kā viņi īgņojas un kašķējas, kā atceras draugus tikai tad, kad pašiem ir slikti, vai arī to, cik pārliecinoši viņi cenšas aizstāvēt savu viedokli un padarīt to par vienīgo pareizo un atbilstošo katrai personībai.
Es gan nezinu,vai ir pareizi tā darīt, jo tas maldina prātu par to, kāds cilvēks ir patiesībā, taču tas mierina dvēseli, un ar to es esmu mierā. Mirkļos, kad mani pārņem pēkšņas dusmas, es atceros, cik jauki ir bijis agrāk, un tad dusmas vairs nešķiet tik spīvas un nepārvaramas.
Es gan nezinu,vai ir pareizi tā darīt, jo tas maldina prātu par to, kāds cilvēks ir patiesībā, taču tas mierina dvēseli, un ar to es esmu mierā. Mirkļos, kad mani pārņem pēkšņas dusmas, es atceros, cik jauki ir bijis agrāk, un tad dusmas vairs nešķiet tik spīvas un nepārvaramas.
