Šodien pēcpusdienā biju ciemoties pie mammas darbā. Neatceros, kad pēdējo reizi būtu tur redzējusi tik maz cilvēku - poliklīnika bija pavisam tukša, un vienīgā vieta, kur valdīja kaut neliela rosība, bija pirmā stava reģistratūra. Pāris stundas nosēdēju četru mediķu sabiedrībā un klausījos, kā viņi runā par darbu, par studijām un studijās piedzīvoto. Klausījos ar baudu un muti vaļā. Mani tas tik ļoti aizrauj! Es būtu gatava pat kārtīgi mācīties ķīmiju, lai varētu atbilst visiem medicīnas studenta kritērijiem.
Un vēl es šodien virs galvas redzēju lidojam lidmašīnu. Tā lidoja ātri un ar lielu troksni. Diez vai pretim nākošajam vīrietim arī ienāca prātā tas pats, kas prātā ienāca man, kad uz to paskatījos?