Lai arī ikdienā Parīzi pārstaigā vairāki miljoni cilvēku, es pielieku pie domas, ka Parīze ir miers. Parīze ir romantika, no kuras izvairīties nav iespējams. Man nav īsti skaidrs, kas ir tas, ar ko tā paņem, bet tas tiek izdarīts tik nemanāmi un tik skaisti, ka tās varenības priekšā cilvēks paliek bezspēcīgs. Viņš var stundām ilgi sēdēt visparastākajā kafejnīcā, blenzt uz cilvēkiem un jautāt: "Kā pasaulē vēl var būt tāda vieta, kur es esmu daļa, bet tomēr tik niecīga daļa visas apkārtesošās masas?" Un tas mūžīgi paliek kā jautājums bez atbildes, jo Parīze atbildes nesniedz, tā mudina jautāt vēl.Un kas gan ir Parīze bez mīlestības? Arī visaukstākas sirdis nespētu Parīzē klusēt, klaiņojot lietū pa vecpilsētas šaurajām ieliņām. Uz Eifeļtorni veroties, tām sareibtu galva, un sareibtu vairāk kā no vislabākā vīna, malkota kafejnīcā, torņa pirmajā stāvā. Tās sēdētu un lūgtos: "Dievs, vairo Parīzes skaistumu!" un tā tikai atbildēs, ka muļķis ir tas, kurš to neredz... Mazie balkoniņi, ziedi uz tiem, izcakotās mājas, kas šķiet kā ar mežģīnēm apjoztas, smaržu piepildītie veikali un tik patīkami vientulīgā noskaņa - tās ir tikai dažas nianses, kas Parīzi padara tik īpašu, cik īpaša tā ir. Un tādā Parīzē es labprāt atgrieztos vēlreiz.
