- Viņš iesaka pārvērst kara pieteikšanu par tādiem kā tautas svētkiem ar ieejas maksu un mūziku, kā uz vēršu cīņām. Arēnā jāiznāk abu valstu ministriem un ģenerāļiem peldbiksītēs un jāizkaujas savā starpā ar rungām. Uzvarējusi būs tā valsts, kuras pārstāvji paliks dzīvi. Tā būtu vienkāršāk un taisnīgāk, nekā likt cīnīties ļaudīm, kam karš ir vienaldzīgs.
- Redzi, ja tu pieradināsi suni rīt kartupeļus un pēc tam noliksi tam priekšā gaļu, tas tik un tā grābs ciet gaļu, tāpēc ka tāda ir suņa daba. Un, ja tu dosi cilvēkam kaut drusciņ varas, ar viņu būs tāpat, viņš grābs to ciet. Tas ir dabiski, jo cilvēks ir un paliek divkājains lopiņš, un tas mazumiņš godprātības arī viņam klāj tikai virspusi - kā maizes šķēli klāj plāna tauku kārtiņa.
- To mēs mākam - sist kārtis, lamāties un karot. Daudz tas nav, ja cilvēkam ir divdesmit gadi, un tomēr, šķiet, tā kā par daudz.
- Šī nejaušības visspēcība padara mūs vienaldzīgus. Pirms dažiem mēnešiem es sēdēju blindāžā un spēlēju skatu; pēc brīža piecēlos un devos apciemot paziņas citā patvertnē. Atgriezies es ieraudzīju, ka no blindāžas nekas nav palicis pāri - tiešs trāpījums pārvērtis to drupu kaudzē. Devos atpakaļ un ierados īstajā brīdī, lai palīdzētu atrakt pa to laiku aizbērto aizsargbūvi.
- Bijušais nekad vairs neatgriezīsies. Tas pieder citai pasaulei, kura mums zudusi.
- Mēs mājotu bijušajā un izstaigātu vecās takas; mēs atcerētos sendienu ainas un, vērodami tās, justos aizkustināti. Bet tas būtu tāpat, it kā mēs domīgi vērtos mirušā biedra fotoattēlā - tie ir viņa vaibsti, tā ir viņa seja, un dienas, kas aizvadītas kopā, atmiņā ataust maldinoši dzīvas, taču viņa paša vairs nav.
- Viesuļuguns, sprostuguns, uguns aizsegs, mīnas, gāzes, tanki, ložmetēji, rokas granātas... - Vārdi, vieni vārdi, bet tie ietver sevī visas pasaules šausmas.
- Šausmas var paciest, ja, gari neprātojot, pakļaujas tām, bet tās tevi nokauj, līdzko par tām lauzi galvu.
- Bailība mums ir pasveša, - nāves bailes, tiesa, mums zināmas, taču tas ir kas cits, tas ir katram asinīs.
- Es jūtu viņai līdzi, bet vienlaikus man viņa liekas drusku pastulba. Lai taču viņa liekas mierā, Kemmerihs tik un tā ir beigts (..) Cilvēkam, kas redzējis krītam daudzus, grūti saprast, ka tik sāpīgi pārdzīvo viena kritušā nāvi.
- Vai tas nav savādi (..) Mēs taču esam šeit, lai aizstavētu savu tēvzemi. Bet franči arī ir šeit, lai aizstāvētu savējo. Kam tad nu ir taisnība?
- - Kāpēc tad mēs vispār karojam? - jautā Tjādens. Kats parausta plecus. - Acīmredzot jābūt kādam, kam tas ir izdevīgi.
- Būtībā neviens karu nevēlas, un tomēr tas pēkšņi ir klāt. Mēs negribējām karot, citi apgalvo, ka arī nav gribējuši, bet plūcas puspasaule.
/Rietumu frontē bez pārmaiņām
