- Varbūt tikai tāpēc notiek karš, ka viens cilvēks nekad pilnīgi nespēj izjust to, ko otrs cieš.
- Ai, cilvēks, tā ir visnedrošākā lieta pasaulē. Cik viegli tas saiet dēlī, to taču mēs pārāk bieži esam redzējuši. Tad jau tev jābūt kādiem desmit, divpadsmit tādiem, lai arvien kāds vēl pāri paliek, kad tos citus ķer likteņa lode.
- Karā viņa redzējusi tikai bīstamu nezvēru baru, kuri tiecas pēc viņas bērna dzīvības. Bet viņai ne reizi prātā nav ienākusi doma, ka šis apdraudētais bērns bijis tikpat bīstams nezvērs citiem bērniem, citām mātēm.
- Bezdelīdziņa ir mīļa, tas jau arī pieder pie viņas mazās dzīvītes, ja kāds atnāk, skauj viņu rokās un tad atkal aiziet, (..) viņa ieritinās man padusē un vidžina, (..) tik viegliņa, ka viņu var aiznest uz gultu, uz saliekamu dzelzs gultiņu, viņas sejā ir tik salda atdošanās izteiksme, turklāt viņa apskauj manu kaklu, (..) viņa nopūšas un trīc, un mazliet stostās, dziļi elpo un īsi iekliedzas, es raugos viņā, es visu laiku raugos viņā, es arī vēlētos būt tāds pats un klusībā jautāju: vai tas ir tas... vai tas ir tas? (..) kad eju prom un vaicāju: - Vai tu esi laimīga, bezdelīdziņ? - tad neskaitāmas reizes skūpsta mani, saverkšķī sejiņu un māj ar roku un galvu, māj un māj... Bet es eju lejup pa kāpnēm un esmu izbrīna pilns. Viņa ir laimīga; cik ātri tas notiek. Es to neaptveru. Vai tad viņa vēl joprojām nav cits cilvēks, dzīve sevī, kurā es nevaru iekļūt? Vai viņa tāda nepaliktu arī tad, ja manī plosītos visi mīlas ugunsgrēki? Ai, mīlestība - lāpa, kas krīt bezdibenī un tikai uz mirkli parāda, cik tas patiesībā dziļš.
- Viņš negribēja kļūt tik vienaldzīgs pret dzīvību un nāvi, mēs neviens to negribējām, bet karalaukā esam pazaudējuši visas mērauklas, un neviens mums nav palīdzējis! Patriotisms, pienākums, dzimtene - šos vārdus mēs paši sev vienmēr atkārtojām no jauna, lai spētu visu izturēt un attaisnot, bet tie bija tikai jēdzieni, un tur lija tik daudz asiņu, ka tās aizskaloja tos prom!
- Istabā ir dzīvība (..) Šie koki ir pirms daudziem gadiem nocirsti un sazāģēti, noēvelēti un salīmēti par noderīgām mantām, par krēsliem un gultām, bet ik pavasari sulu laika naktīs tajos atkal kaut kas rosās, tie pamostas un izstaipās, tie vairs nav rīki, krēsli un nedzīvi priekšmeti, tie atkal piedalās dzīvības strāvojumos un plūsmās tur ārā.
- Un var būt, ka man vēl bieži būs jānoņem no kamiešiem mugursoma, kad tie būs noguruši, un bieži vēl apstāšos pie krustcelēm un robežām, un kaut kas būs jāatstāj un jāpaklūp, un jāpakrīt, bet gribu atkal celties un nepalikt guļam, gribu iet tālāk un negriezties atpakaļ. Varbūt es nekad vairs nespēšu būt īsti laimīgs, varbūt karš to ir satriecis un būšu arvien mazliet atsvešināts un nekur nejutīšos īsti mājās, tomēr nekad arī nebūšu pavisam nelaimīgs, jo arvien atradīsies kas tāds, kas mani balstīs, un kaut arī tās būtu tikai manas rokas vai koks, vai elpojošā zeme.
/Mājupceļš
