Es vienmēr esmu baidījusies no tumsas. Baidījusies no nakts, no melnuma, baidījusies no tā, ka es nezinu, kas tur atrodas. Tā teikt, baidījusies no baidīšanās, bet bailes jāpārvar. Stāvu pagalma vidū, vējš svilpo garām, ietriecas eglēs un tad skrien tūliņ atpakaļ, apgriežas apkārt, sakustina kokus, koku ēnas paslēpj gaismu, gaisma saraujas, it kā mazliet iekaucas, notrīs, šķiet, ka mazliet elpo, tad atkal apklust, apkārt pastaigā, visur dzirdami soļi un visur čab kastaņu lapas, norimst, apsēžas, dzīvo. Viss it kā dzīvo. Atdzīvojies. Lien ap mani un neganti smejas.
Un tad es pēkšņi saprotu, ka, lai nebaidītos, ir jāiepazīst. Jāpaskatās zvaigznēs, jānomēra, cik debesis platas. Un tādas pašas jau kā vasarā vien ir, kad es ne no tumsas, ne lapu čaboņas nebaidījos. Gulēju naktī uz akmens un skaitīju zvaigznes, meklēju dārzā avenes un pļāvu tur pagalmā zāli, tādas, lūk, bija manas bailes, un kā tad var baidīties no tā, kas tev tik mīļš un tik tuvs, un tik sirdij pazīstams? Pazīstams pat nav īstais vārds, tas tavs, un no sava nav jābaidās!
Un tad es pēkšņi saprotu, ka, lai nebaidītos, ir jāiepazīst. Jāpaskatās zvaigznēs, jānomēra, cik debesis platas. Un tādas pašas jau kā vasarā vien ir, kad es ne no tumsas, ne lapu čaboņas nebaidījos. Gulēju naktī uz akmens un skaitīju zvaigznes, meklēju dārzā avenes un pļāvu tur pagalmā zāli, tādas, lūk, bija manas bailes, un kā tad var baidīties no tā, kas tev tik mīļš un tik tuvs, un tik sirdij pazīstams? Pazīstams pat nav īstais vārds, tas tavs, un no sava nav jābaidās!
