Ārā tā jaukā novembra migla, kur viss šķiet tik mierīgs un kluss. Tas pelēkais iestājies. Es pati arī tāda... Mierīga. Domīga. Pelēka. Un klausos Noru Džonsu. Novembrim jau laikam raksturīga tā mazliet vientulība. Kad jāpasēž, mazliet jāpadomā. Un jāpaglauda bizbizmārīte, kas uz galda uzsēdusies. Te viņa izpleš spārnus, te apstājas, te atkal rāpo tālāk. Un vēlāk nokrīt uz zemes. Aizmieg. Bet es vēl neaizmiegu, jo mazdrusciņ gaidu, mazdrusciņ ceru un viļos. Kā tur bija tas teiciens? Cerība ir aizkavēta vilšanās?
Nedēļa man ir pārlieku gara, un es jau mazliet aizmirstu kastaņbrūno un gaiši zilo, bet vienmēr kaut kā ausīs dun tas, ak, kā to nosaukt? Divējādās emocijas? Pušu sevi jāplēš? Kur tas viss ir palicis? Kāpēc bezdelīdziņai sejā tā saldā atdošanās izteiksme, bet no pavasara nekā? Tukši vārdi, tukšas runas, galvā jau galīga putra, un es mazliet ienīstu.
Es vispār esmu ļoti pūcīgs skuķis un savu novembri baudu tādu, kāds tas ir. Miglā tīts.