2011. gada 30. aprīlis

Mana jaunatklātā Amerika

Ir tik sasodīti interesanti pasēdēt un parunāties ar cilvēkiem, ar kuriem pirms tam neesi gandrīz nemaz runājis. Un vai ziniet kāpēc? Tāpēc, ka sanāk smagi kļūdīties. Līdz šim pašas izdomātie stereotipi ir lauzuši ceļu līdz viņiem, sakot: "Ak, viņi jau nav tādi kā es! Klausās nepareizu mūziku, dzīvo nepareizu dzīvi", bet tā nebūt nav. Visa dzīves sāls slēpjas tajā, ka katrs cilvēks ir atšķirīgs.
Cilvēki bieži vien mēdz sev noliegt kādas konkrētas lietas, piemēram, novilkt robežu mūzikas izvēlē, novilkt robežu tajā, kā izturēties pret vecākiem, kā izturēties pret skolu, pret sevi pašu un savu izskatu, bet es varu pilnīgi droši apgalvot, ka vēlāk, ar šiem citādajiem cilvēkiem iepazīstoties, viņam nāksies 100% kļūdīties, un paša radītais pirmais iespaids būs pagalam aplams. Katram cilvēkam apakšā slēpjas savs stāsts, sava maģija, kuru sākumā, iespējams, nemaz nevar pamanīt. Nē, nevis iespējams, bet to tik tiešām nevar pamanīt. Ir absurdi, ka cilvēki noliedz viens otru, kārtīgi neiepazīstoties. Ir absurdi, ka otra dzīve tiek norakstīta, pirms tiek iepazīta un saprasta.
Vēl cilvēkiem ir tendence baidīties sevis citu klātbūtnē. Tā ir otra vislielākā muļķība. Kā mazi, asi eži tie ieraujas sevī un dzeļ kā ar adatām tiem, kas no viņiem neko neprasa. Un ne jau cietīs tie citi. Cietīs tikai ezis pats, jo tie citi aizies nemaz neatskatīdamies, kamēr viņš durstīs sevi, no savas čaulas ārā līzdams. Maģija ir cilvēks pats, un viņa rokās ir vara pār to, kā šī maģija tiks parādīta citiem.
Nekad nevajag spriest par cilvēku pēc sevis radītā pirmā iespaida, jo absolūti visos gadījumos šim cilvēkam nāksies kļūdīties.