Man šodien ir prieks. Es šodien biju uz balkona. Uz balkona ar beņķīti, ar kastaņu pumpuriem un ar dziedošiem putniem. Uz balkona smaržīgā kāpņutelpā. Uz balkona, sadalījusies divās daļās. Man cimdā bija caurums, ko bija liels slinkums lāpīt. Man galvā bija kaudze vieglprātības. Un tāda tur joprojām ir.
Es gribēju jautāt jums - vai kāds ir redzējis pušu plīstam kastaņa pumpuru? Ne jau pārplīsušu vai vēl neplīsušu, bet tieši plīstošu. Vai kāds ir redzējis to mirkli, kad pavasaris sarausta gabalos zaros apslēptos brīnumus? Ziniet, tā jau laikam ir, ka nevienam nav lemts to mirkli ne redzēt, ne noteikt. Bet sajust, ak, to gan. Pie tam milzīgās devās. Kad no resnajiem un ne tik resnajiem zariem ārā spraucas mazas, zaļas lapiņas, tad ir zināms - pumpuri ir plīsuši. Tad ir zināms, ka nekas vairs nav maināms, bet atliek tikai ļauties pavasara vilinājumam.
Bet vai ir iespējams likt tam pumpuram turēties ciet?
Nu nav taču. Ja pavasaris nāk un nāk ar zilām debesīm un kastaņbrūnu zemi, tad pretoties tam nav jēgas. Un tad uzreiz aizmirstas ziema, rudens, iespējams, pat aizgājusī vasara... Bet vai aizmirstas pavisam? Jo, redz, arī nākamā vasara, lai gan būdama pavisam citāda, ir un paliek tikai vasara...
Un balkons ir mans tilts.